Taču arī viņiem gadās feileri, un peļņas lejupslīdes gadījumā viņi vienkārši sapako savas mantas un aiziet vai, kas vēl ļaunāk, ārzemnieki jau sākotnēji plānojuši optimizāciju, un vietējais uzņēmums nopirkts, lai strādātu mazāk vai vispār nestrādātu.
Investīcijas Latvijai ir vajadzīgas, jo, gadu desmitiem ceļot komunismu, bet pēc tam vēl pārdesmit gadus mokoties ar mežonīgā kapitālisma savaldīšanu, valstī izveidojies investīciju deficīts. Tas nozīmē, ka jāpiesaista ārzemnieki. Vienlaikus jāpatur prātā atziņa, ka "ārvalstu investīcijas ir tikai starpmērķis, bet galamērķis – bagāti cilvēki bagātā Latvijā. Lai vietējie uzņēmēji vairāk pelna un investē atpakaļ," uzskata uzņēmējs Jānis Ošlejs. "Valstij kopumā ir jārūpējas par savējiem!"
Arī pats saviem uzņēmumiem Jānis
Ošlejs piesaistījis ārvalstu investoru, iegūstot citu uzrāvienu, ātrumu. "Esam izmantojuši gan viņu kapitālu, gan sakarus," stāsta Ošlejs. Ārzemnieki māk organizēt pārdošanu, ražošanu, mūsējie no viņiem var mācīties, var apkalpot un ar to pelnīt. Bet pats galvenais, ka ārvalstnieki nāk komplektā ar savu tirgu. Tāpēc ārvalstu investīcijas ir ļoti svarīgas, un Ošlejs zina, ko runā, jo pērn viņa dibinātais uzņēmums ‒ betona grīdu ražotājs "Primekss" – saņēma Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) balvu par zināšanās balstītu un uz nepārtrauktu attīstību vērstu uzņēmējdarbību.
Banka deldē investīcijas
Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem, uzkrāto ārvalstu tiešo investīciju apjoms Latvijā 2016. gadā ir krities par aptuveni 0,2 %, noslīdot līdz 13,52 miljardiem eiro. Taču tas uzreiz nenozīmē, ka investoru aprūpē pieļautas kādas dramatiskas kļūdas. Šis lielā mērā ir virtuāls samazinājums, kura avots ir finanšu sektors. Proti, Latvijas veiksmes stāstam izpaliekot un mājsaimniecībām kūtri ņemot kredītus, "Swedbank" samazināja savu pamatkapitālu Latvijā no 942 856 206 eiro līdz 575 000 000 eiro. Tātad tikai no viena uzņēmuma kritums par 367,856 miljoniem eiro kopējā investīciju plūsmā.
Zviedri no Latvijas pērn ņēmuši laukā savu kapitālu, arī vācieši un norvēģi. Pieaugums savukārt ir no Islandes, Austrijas, Maltas, Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas un Luksemburgas. Pēdējā gan daudzos gadījumos kalpo kā Krievijas pastkastīte Eiropā. Vai tiklab Kipra, kurā maskējas pašmāju uzņēmēji.
Smird nodoms, nevis nauda
Lielākā daļa biznesa Latvijā ir vietējas izcelsmes. Ārzemnieki ir būtisks papildinājums, bet ne kodols, un viņu devumu Latvijas ekonomikā pareizi mērīt radītajās darbavietās, ne vien investētajā naudā. Kāpēc – to ar dažiem negatīviem piemēriem ilustrē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Andris Ozols: "Investīcijas ir labas vai sliktas nevis naudas izcelsmes dēļ, bet to nodoma un sekundārā efekta dēļ. Kāds nopērk pēdējo Latvijas cukurfabriku, lai to slēgtu. Kāds mēģina pārņemt "Latvijas finieri" un izsludina akciju iepirkšanu tikai tāpēc, lai piekļūtu klientiem, nevis patiesi paplašinātu ražošanu un nodarbinātību Latvijā."
Tomēr negatīvie piemēri esot izņēmums. LIAA ārzemniekiem ir pirmā pieturvieta nokļūšanai mūsu valstī, un iestāde lepojas ar virkni veiksmes stāstu, kuru tapšanā izdevies piedalīties un tos veicināt.
"Kvist Industries" ir dāņu kokrūpniecības uzņēmums, kas ražo dizaina krēslus un citus koka dizaina produktus. Starp Slovākiju un Latviju tas izvēlējās mūs. Mālpilī ir darbs vairāk nekā 600 cilvēkiem. Krievijas un Itālijas uzņēmums "iCotton" Liepājā strādā kopš 2011. gada, ražo higiēnas un kosmētikas preces. Pērn atvēra jaunu papildu ražotni, un tagad darbs nodrošināts kopumā 175 cilvēkiem. "Green Ocean" ir Nīderlandē reģistrēts uzņēmums, kas ražo naftas piesārņojuma lokalizācijas bonas un spilvenus. No Krievijas tas daļēji pārnācis uz Mārupi. Un vēl viens 2016. gada apsolījums ir zviedru mēbeļu dižveikala "IKEA" atnākšana. Darbs 300 celtniekiem, vēlāk ‒ 400 pastāvīgas darbavietas veikalā.
Kopumā 2016. gadā no 79 jauniem projektiem un 35 no iepriekšējiem gadiem pozitīvs lēmums īstenot ieceri Latvijā pieņemts 21 gadījumā. Ja investoru solītais piepildīsies, ieguvums būs 717 jaunas darbavietas tādās jomās kā tekstila ražošana, kokapstrāde, būvmateriālu ražošana, zivsaimniecība, globālā biznesa serviss, zaļās tehnoloģijas un viesmīlības nozare.
Piecu risku komplekts
Apstākļos, kad Latvijā valda kapitāla deficīts, ārvalstu naudas ienākšana ir vērtējama pozitīvi. Pašmāju Jānim Kalniņam naudas nav, bet zviedram Džimam Karlsonam ‒ pārpārēm. Tā nu rūpnīcu ceļ un darbina zviedrs, bet strādā pie viņa latvietis. Taču, kā skaidro Banku augstskolas docents Kristaps Lešinskis, līdztekus jaunām darbavietām, tehnoloģijām, know-how pārnesei, nodokļiem un darba kultūrai, ko atved ārzemnieki, pastāv arī virkne negatīvu aspektu. Riski.
* Pirmkārt, ārvalstu kapitāls ir daudz nestabilāks. Vietējais kapitāls pat sarežģītākos tirgus apstākļos tepat vien paliks, jo te ir investora mājas, ģimene, valoda. Tikmēr starptautiskais kapitāls vienmēr meklē efektivizācijas iespējas un, ja Ķīnā būs izdevīgāk, dosies uz Ķīnu. Tieši šāds piemērs 2008. gadā bez darba atstāja 470 Liepājas un apkaimes iedzīvotājus, turklāt īpaši jutīgu sabiedrības daļu, proti, invalīdus, kuri četrās britu uzņēmuma "International Greetings" ražotnēs taisīja dažāda veida apsveikuma produkciju. Šobrīd lieli starptautiski koncerni Latvijā izvieto savus pakalpojumu centrus "Statoil", "SEB", "Tieto" – grāmatvežus, IT nodaļas. Ja pienāks brīdis, kad vidējā alga Latvijā pakāpsies, viņi tiklab pārvāksies uz Albāniju, ja tā spēs piedāvāt līdzvērtīgus jaunus cilvēkus ar labām darba iemaņām un svešvalodu prasmēm.
* Otrs negatīvais aspekts ir peļņas aizplūšana uz ārzemēm. Ārvalstu kapitāls ekspluatē vietējos resursus, iespējams, tos pat noplicina, bet nauda šeit nepaliek. No šāda viedokļa esot labāk, lai vietējais Jānis Kalniņš aizņemas, sāk strādāt, un pēc laika Latvijā būs gan ražotne, gan peļņa paliks tepat. Jautājums tikai, vai Jānim Kalniņam ir tādas spējas, prasmes un idejas, lai taisītu biznesu.
* Ļoti svarīgs ārvalstu investīciju izvērtēšanā ir ģeopolitiskais aspekts – nav labi, ja valstij veidojas ekonomiska un politiska atkarība no citas valsts kapitāla, jo sevišķi, ja šī valsts nav draudzīga un kontrolē uzņēmumu stratēģiski svarīgā nozarē. Problēmas ar "Latvijas gāzi" ir tam apliecinājums. Turklāt, izvērtējot investorus, kompānijas reģistrācijas valsts vēl nav galvenais rādītājs. Svarīga ir reālā vide, no kurienes nāk investīcijas, jo tās var būt draudzīgas un drošas, bet var būt arī ļoti bīstamas. "Latvijas balzams" pieder Krievijas miljardierim Jurijam Šefleram caur Nīderlandi, bet "Cemex" caur to pašu valsti Meksikai.
Docenta Kristapa Lešinska skatījumā, ideāla ārvalstu tiešā investīcija nāk no draudzīgas valsts ražošanas sfērā un strādā uz eksportu. Tad ārvalstnieki faktiski nekonkurē ar vietējiem uzņēmumiem, bet nodrošina tiem pieredzi, zināšanas un darbu.
* Valsts nacionālā identitāte ir vēl viens aspekts, ko neizbēgami ietekmē ārvalstnieku ienākšana. Ir ļaudis, kam nepatīk Latvijas pārmērīgā amerikanizēšanās ar kokakolu un burgeriem. Mainās arī Latvijas biznesa vide – tā kļūst skandināviska, bet latviešu valoda lielajām kompānijām ir lieka. No otras puses – ar angļu valodu mēs iezīmējam piederību Rietumu sabiedrībai.
* Visbeidzot ārvalstu tiešās investīcijas iespējams salīdzināt pēc to veida. Tā dēvētās "Green field" investīcijas nozīmē rūpnīcu zaļā laukā no nulles. "Brown field" investīcijas tiek iesētas jau sagatavotā aramzemē, tādējādi "sējējam" mazāk jātērējas. Kā piemērs minams mūsu "Aldaris". Ja "Carlsberg" koncerns būtu alu sācis ražot no nulles jaunā rūpnīcā, tam būtu daudz lielāka vērtība. Taču dāņi nopirka alus rūpnīcas visā Baltijā un optimizēja grupas darbību, koncentrējot ražošanu Lietuvā, bet "Aldari" par saviem 70% samazinot. Mazāk darba nozīmē mazāk darbavietu.
"Makroekonomiskais labums no šādas investīcijas ir nekāds, bet varbūt situācija padarīta pat sliktāka," rezumē Kristaps Lešinskis.
Mūsējie glābj ārzemniekus
Ir gan arī vismaz viens piemērs, kad latvieši ar ārzemniekiem nonāk pretējās pusēs un tieši mūsējie glābj to, kas ienācējiem nav izdevies. Tā noticis ar moduļu ēku ražotni Ventspilī. Vispirms vieni norvēģi ‒ norvēģu kompānija "Bau-How" ‒ 2009. gadā to uzbūvēja. Tad biznesu pārņēma citi skandināvi – "Heimdal". Bizness nevedās, un 2013. gadā projektam jau pieslēdzās Latvijas nauda – tapa kopuzņēmums "Heimdal Skonto Latvia". Visbeidzot 2015. gadā norvēģi aizgāja pavisam un ražošanu pārņēma jaunizveidots uzņēmums "Forta Modular", piederīgs "Skonto grupai" kopā ar investoru no Izraēlas, un meitasuzņēmums "Forte Medical", kura nosaukumā jau ietverta specializācija.
Izpilddirektors Ermīns Sniedze stāsta, ka tieši specifiskā niša un plašāka tirgus ģeogrāfija ļāva uzņēmumam atkopties: "Norvēģi bija plānojuši taisīt tikai dzīvojamās mājas pašu tirgum, bet ar to bija par maz. Mūsu biznesa modelis ir plašāks." Neskaitot medicīnas nozarei paredzētas ēkas, uzņēmums ražo dzīvojamās mājas, bērnudārzus, kopmītnes. Modulārā būvniecība jau sen pāraugusi ideju par labiekārtotu konteineru. Tagad tās ir īstas mājas, kuru priekšrocība ir montāžas ātrums, zem jumta garantēta kvalitāte un nekādu pārsteigumu ar izmaksām. Īstenoti projekti gan Skandināvijā, gan Vācijā.
Tomēr uzņēmums joprojām sevi uzskata par startapu jeb jaunuzņēmumu. Pērn apgrozījums bija pieci miljoni eiro, lielākais objekts ‒ viesnīca Zviedrijā. Darbs bija nodrošināts 100 celtniekiem, bet pastāvīgi uzņēmumā strādā 25 cilvēki. Pamatā tiek meklētas iespējas eksporta tirgos, bet nupat piedāvājums izteikts arī Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Moduļbūve principā var risināt kazarmu un laika trūkumu, kas šobrīd ir nopietna problēma armijai. Tādi laiki...
Latvijas plusi un mīnusi
Kā vēsta LIAA investīciju analītiķi, globālās tendences liecina par būtisku jauno investīciju projektu apjoma samazinājumu Eiropas Savienībā. To nosaka vājā izaugsme, ekonomiskās situācijas pavājināšanās Krievijā un nenoteiktība strauji augošo Āzijas valstu tirgos. Neraugoties uz to, Latvija turpina būt pievilcīga ārvalstu investoriem, un "Doing business" reitings ir tam apliecinājums ‒ 14. vieta no 190 valstīm.
Banku augstskolas docents Kristaps Lešinskis secina: varbūt arī neesam superinteresanti investoriem, taču arī ne galīgi garlaicīgi. Investīciju mums ir mazāk nekā Igaunijai, bet vairāk nekā Lietuvai. Esam tā pa vidu. Tāpat kā uz kartes.
Strādājot ar ārvalstu uzņēmumiem, LIAA allaž taujā pēc iemesliem, kādēļ tie izvēlējušies vai noraidījuši Latviju kā savu mājvietu. Plusi ir Latvijas dalība starptautiskajās organizācijās, atrašanās vieta – ar neaizsalstošām ostām, lidostu un labu loģistiku. Augsti attīstīts IKT sektors, talantu pieejamība un kopēja efektivitāte. Taču ir arī mīnusi, kuru dēļ Latvijai tiek pateikts nē. Tās ir bažas par mūsu demogrāfisko situāciju un imigrācijas politiku, likumdošanas ietekmi, nodokļu politikas neprognozējamība un augstās elektroenerģijas cenas.
Neizdevušos ārvalstu investīciju veidi
1) Projekti, kas sākotnēji realizēti (reģistrēts uzņēmums un uzsākta darbība), bet dažādu iemeslu dēļ to darbība pārtraukta un tie aizgājuši prom no Latvijas.
Piemērs: "Baltic Crystal" (Krievija, pusvadītāju materiālu ražošana) – uzņēmums nodarbojās ar safīra monokristālu audzēšanu. Materiāls var tikt izmantots kā viena no komponentēm optiskās elektronikas ražošanā, medicīnā (safīra protēzes) un citur. Uzņēmums ir pārtraucis komercdarbību Latvijā.
2) Projekti, kas uzsākti, tomēr apturēti – vai uz nenoteiktu laiku iesaldēti. Pirmie, visticamāk, ir uz visiem laikiem zaudēti, tomēr otrie joprojām var kādā brīdī tikt aktualizēti.
Piemērs: "Coca Cola HBC" bija pieņēmusi lēmumu Latvijā attīstīt ražošanu un jau veikusi sākotnējās investīcijas nekustamajā īpašumā Ropažos. Tirgus samazinājuma dēļ projekts uz nenoteiktu laiku tika apturēts. Uzņēmums nav oficiāli pateicis, ka Latvijā ražotni noteikti neveidos, un vēl ir cerība, ka projekts kādu dienu tiks realizēts.
3) Projekti, par kuru realizāciju Latvijā tika pieņemts pozitīvs lēmums, tomēr dažādu iemeslu dēļ to darbība netika uzsākta.
Piemērs: "Saint-Gobain Isover" (Francija). Bija plānota siltumizolācijas vates ražotnes izveide Ikšķilē. Projekts netika realizēts (daļēji arī vietējo iedzīvotāju iebilžu dēļ – red.).
Publikācijas pirmavots: Diena