Gadu desmitiem darba devēji brīdina, ka Latvijai nāksies ievest viesstrādniekus, taču stratēģiskas pieejas viņu piesaistīšanā valdībai nav. Top Imigrācijas politikas koncepcija. Bet pagaidām lielākā daļa uzņēmumu darbarokas kaut kā sagana tepat uz vietas. Atbrauc arī pa kādam ārzemniekam. Un labi, ja šis ārzemnieks pats sevi spēj nodrošināt ar darbu, nevis pabalstus prasa.
Par darba tikumu
Rīgā, Brīvības ielā, ilgu laiku darbojās maza ēstuvīte, kas piedāvāja Āzijas ēdienus ar popmūziku fonā. Patiesībā tie pat nebija īsti Āzijas ēdieni, bet Eiropas izpratnei par Austrumu virtuvi pielāgots piedāvājums. Makaroni vai rīsi un gaļas strēmeles dažādās mērcēs.
Pieci galdiņi un pastāvīga klientūra – pamatā darbinieki no tuvējiem birojiem. Virtuvē un ēdamzālītē rosās divi cilvēki – nepālietis Bibi un viņa sieva Sita. Darba laiks klientiem ļoti draudzīgs – no deviņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Un tā katru dienu, izņemot svētdienas, – nedēļām, mēnešiem un jau gadiem. Atbraukuši pirms desmit vasarām – vīrs uzaicināts strādāt "GanBei" restorānu tīklā. Gandrīz 6000 kilometru no mājām. Un atpakaļ vairs nav aizbraucis. Vēlāk strādājis pāris citās ēstuvēs, līdz nonācis pie domas un arī iespējas kļūt pašam un sievai par darba devēju. Nopirka savu pēdējo darbavietu.
Viņš stāsta, ka viss ir legāli, kaut gan grūti iedomāties latviešu valodas inspektoru, kurš nepālieša angļu, krievu un latviešu valodas driskas varētu atzīt par pietiekamām darbam ar klientiem sabiedriskajā ēdināšanā. Saruna pidžinā diez cik produktīva nesanāk – noprotams, ka Latvijā viņam patīk daba, vieta, cilvēki. Mēdzot gan būt arī nelāgi pārpratumi, jo, tāpat kā visur citur, arī te ir labi un ir slikti cilvēki. Tomēr personiskākos jautājumos Bibi nemāk, bet drīzāk jau negrib atklāties. Kad allaž smaidīgā Sita pasaka savu un vīra vārdu, laulenis pat izsauc mīļoto uz pārrunām virtuvē. Viņš nevēlas publicitāti. Laikam labāk nevienam acīs nelēkt, bet vienkārši darīt savu darbu.
Un patiesībā jau latviešus ar dainās aizmirsto darba tikumu migranti tiešām var krietni izkonkurēt. Prasības viņiem pieticīgas, darbspējas – bezgalīgas. Nu katra darba devēja sapnis!
Oktobrī Bibi un Sitas ēstuve tika slēgta. Kāpēc tā un kur abi palikuši, uz durvīm nav rakstīts.
Lai nenoiet pagrīdē
Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs spriež, ka šis ir arī viens no "Brexit" cēloņiem, proti, vienkāršāka mazatalgota darba darītājiem šķiet, ka viņi tiek izspiesti. Ka austrumeiropieši pie tā vainīgi. Un tāpat notiktu, ja Latvijā varētu ievest vienus simt vjetnamiešus. Darba devēji par viņiem plēstos: maksāt var maz, nostrādināt – neierobežoti. Savukārt latvietis "parastais", kas pieradis strādāt "kā parasti", raudātu, ka vjetnamieši spiež viņu laukā.
Tiesa gan, tad vjetnamiešiem būtu jānonāk mūsu valstī nevis caur mežiem kopā ar kontrabandistiem, bet oficiālā ceļā, un nekāds lielais ieguvums darba devējam vairs nesanāktu. Alga jāmaksā virs vidējās nozarē, uz konkrēto amatu vietējie gribētāji nedrīkst atrasties, bet trešais nosacījums, Ilmāra Meža skatījumā, ir pats sarežģītākais, un tā ir valsts valodas prasmes apliecība.
Ir jābūt ģēnijam, lai trīs mēnešos iemācītos valodu normālā sarunvalodas līmenī, un arī tad šie trīs mēneši jāstrādā nelegāli. Bet mūsu Austrumu kulinārijas varoņi Bibi un Sita pat pēc daudziem Latvijā pavadītiem gadiem neko daudz vairāk par "cūka gaļa", "kādi salads", "paldies" un "lūdzu" pateikt nemāk. Varbūt arī tāpēc ēstuvi nācās slēgt. Tomēr, pēc migrācijas eksperta domām, vismaz sākotnējā periodā, lai iebraucējus neiedzītu biznesa pagrīdē, pret viņiem vajadzētu izturēties ar lielāku iecietību. Pirmajos mēnešos darbu pārdēvēt par apmācību, bet algu – par stipendiju. Un tad lai paralēli tempā mācās valodu. "Citādi tie, kuri grib strādāt, rādīs piemēru savai kopienai, ka Latvijā var strādāt tikai nelegāli."
Hronisks darbaspēka trūkums
Latvijas Darba devēju konfederācija jau pirms vairākiem gadiem prognozēja darbaroku trūkumu, un šobrīd situācija tikai pasliktinās. Organizācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone atsaucas uz Ekonomikas ministrijas informatīvo ziņojumu par darba tirgus vidējā un ilgtermiņa prognozēm: "Hronisks un jau ilgstošs kvalificēta darbaspēka ar augstāko izglītību trūkums ir dabaszinātņu, matemātikas, informācijas tehnoloģiju, inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības jomās. Tāpat darbaspēka trūkums, kaut arī mazāk izteikts, vērojams lauksaimniecībā, veselības aprūpes un sociālās labklājības jomās. Turklāt šajās jomās vērojama vislielākā darbaspēka novecošanās, kas situāciju tuvākajos gados saasinās."
Izteikts darbaspēka deficīts vērojams arī elektronikas un informācijas tehnoloģiju nozarēs. Ar pašreizējo darbinieku un mācību iestāžu absolventu skaitu nozares uzņēmumiem jaunu izaugsmes iespēju ar vietējo darbaspēku praktiski neesot.
Nodarbinātības valsts aģentūra pieprasītāko profesiju vidū min visu veidu būvniecības speciālistus, dažādu darbgaldu operatorus, metinātājus. Bet no nākamā gada atrast cilvēkus būvniecības nozarei būs īsts izaicinājums.
Iepriekšējos gados publiskais pasūtījums bija minimāls, bet nu gaidāms Eiropas fondu sprādziens. Būvēties gribēs visās malās, un neoficiāli zināms, ka būvnieki jau tagad plāno ievest darbiniekus no ārzemēm. Tik daudz strādāt spējīgu celtnieku Latvijā vienkārši nav. Daļa aizbraukuši peļņā uz ārzemēm, daļa aizdzērušies. Valdība jau vairākus gadus mēģina atrast metodes, lai pamudinātu Latvijas ekonomiskos bēgļus atgriezties. Taču pagaidām tās nestrādā, un Līga Meņģelsone prognozē:
"Atgriezīsies tie, kuri spēs Latvijā atrast labi apmaksātu darbu, kurā nepieciešama noteikta kvalifikācija, vai ir iespējas izveidot savu uzņēmējdarbību. Mazkvalificētie darbinieki diez vai atgriezīsies nekonkurētspējīga atalgojuma dēļ, tāpēc ir Latvijas uzņēmumi, kas šobrīd darbaspēka trūkumu, it īpaši sezonas darbos, mēģina risināt, piesaistot trešo valstu pilsoņus."
Tautsaimnieciskas laimes receptes
Ogres novadā krūmmellenes šovasar lasīja ukraiņi. Ko vietējie? Apraudāja bezdarbu, bet strādāt negāja. Tā vietā dzēra alu – torpēdām, bubeņiem un radiatoriem (tā laukos mēdz dēvēt alus divlitrenes un lielos sešu pudeļu iesaiņojumus).
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš domā, ka arī šo vietējo publiku nevajadzētu gluži norakstīt. Tas tiesa, ka pēc nopļēgurotas nakts produktivitāte vismaz par 30 % samazinās un tāds darbinieks vairs nav nekāds strādātājs. Tāpēc deputāta rekomendācija ir atņemt dzērājiem alu un piespiest viņus strādāt. "Ir jāsakārto izglītības sistēma, jāatņem "radiatori", tad varbūt ievestais darbaspēks mums nebūs aktuāls." Tātad – ja ievest, tad tikai kvalificētus un izglītotus cilvēkus.
Ekonomikas ministrija šai virzienā jau strādā. Imigrācijas likumā un saistītajos normatīvajos aktos tiek virzītas izmaiņas, kas ārvalstu uzņēmējiem vienkāršos iespējas sākt darbu Latvijā. Jau ir mainītas ieguldījumu prasības kapitālsabiedrībās. Ārzemju studentiem būs atļauts oficiāli strādāt. Atalgojumam vairs nebūs jāpārsniedz vidējais nozarē. Plānots arī izstrādāt sarakstu ar profesijām, kurās prognozējams būtisks darbaspēka trūkums, un uz augsti kvalificētiem darbiniekiem no trešajām valstīm (ar ES zilo karti) attiecināt zemāku minimālās algas kritēriju. Šīs ir atsevišķas steidzamas darba devēju pieprasītas izmaiņas, taču Iekšlietu ministrijas paspārnē top arī gluži jauna Imigrācijas politikas koncepcija, kurā valdība noformulēs, kādus migrantus mums vajag un kādus jāsūta mājās.
Ko grib uzņēmēji? Apmierinātus un viegli pieejamus darbiniekus. Latvijas Darba devēju konfederācija vispārējai tautsaimnieciskai laimei iesaka rīkoties šādi: "Lai Latvijas uzņēmējiem būtu vieglāk konkurēt par cilvēkresursiem un būtu iespējams darbiniekiem maksāt lielākas algas, ļoti būtiski ir samazināt darbaspēka nodokļu slogu, veicināt labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, kā arī nodrošināt vienmērīgu reģionu attīstību."