"Jēra gaļa ir mūsu veselība un bagātība – tas ir zaļais zelts," smej Mārupes novada zemnieks, kurš "pļavas zālīti pārvērš kolosālā produktā".
Šašliks ar bagātīgu garšvielu buķeti, kebabs ābolu sulas marinādē, auksti un karsti kūpinātas desas, kupāti, pastētes, hamburgeri un svaiga gaļa – tik plašu jēra gaļas izstrādājumu sortimentu piedāvā "Sidrabjēra" saimnieki. Pašlaik aptuveni 30 hektāru lielajā saimniecībā aug simt aitu liels ganāmpulks.
2009. gada sākumā I. Dzelme iegādājās saimniecību Nītaurē. "Toreiz mums nebija nekā – tikai gribēšana." Mārupē ir uzņēmuma loģistikas centrs, un tieši Mārupē tika sākta mājražošana. Latvijā aitaudzēšanai ir plašas perspektīvas, vērtē I. Dzelme. "Eiropa sevi nevar pabarot ar aitiņām, to nepietiek. Eiropā aug aptuveni 17% gaļas jēru, pārējos 83% iepērk no Jaunzēlandes, Argentīnas un Austrālijas, tāpēc Latvija šajā jomā ir lielā iespēju zeme." Latvijas tirgū jēra gaļas nav vairāk par pieciem procentiem no visa gaļas piedāvājuma. Daudz pieejamāka ir vistas un cūkgaļa.
Aitas esot mazāki un saprotamāki dzīvnieki nekā lielie gaļas lopi: "Nav kaprīzas, nav bīstamas. Turklāt pie mums ir daudz zemnieku, kuri neapstrādā vai tehnikas trūkuma dēļ nevar apstrādāt laukus un sēt labību. Aitas izies cauri visiem krūmiem, mežiem. Tas ir svarīgi, lai neaizaugtu lauki. Arī kaimiņi ir priecīgi, ka jēriņi noēd aizaugušos krūmājus un pļavas."
Nokauj bez stresa
Saimniecībā lielākais uzsvars likts uz gaļas pārstrādi un realizāciju. "Lai ierīkotu kautuvi un pārstrādes uzņēmumu, jāiegulda līdzekļi simtiem tūkstošiem latu apmērā. Par šādu investīciju ieguldīšanu nevarēju pat sapņot. Taču atradām alternatīvu variantu. Mobilā kautuve ir paliela mašīna, kas aizbrauc uz saimniecību, tāpēc jēri nekur nav jāved. Kaušanas process neatšķiras no tā, kā to darīja mūsu senči – tas ir dabisks." Svarīgākais esot tas, ka dzīvniekam mobilajā kautuvē nav stresa – jēram šķiet, ka tam tikai nogriezīs nagus vai cirps vilnu.
Lai ierīkotu mobilo kautuvi, nebija nepieciešamas tik apjomīgas investīcijas, kādas būtu, būvējot gaļas kombinātu. Tomēr, sākot biznesu, Dzelmes ņēmuši 40 000 latu lielu kredītu. Nu saimnieki ir uz zaļa zara un iegādājušies ražotni Zaubē. Tur darbojas pieci vai seši strādnieki, taču, ja darba vairāk, tiek meklētas vēl čaklas rokas. Sākumā kāvuši tikai savus jērus, taču drīz vien, uzņēmumam attīstoties, ar to bijis par maz. "Tagad gaļas izstrādājumiem iepērkam un kaujam jērus arī no Mālpils, Piebalgas un Kurzemes saimniecībām." "Sidrabjērā" pārsvarā gaļas produkciju gatavo paši, taču, piemēram, konservi top Saldus gaļas kombinātā, jo "tas ir nopietns un atbildīgs process un nav tik ikdienišķi, kā marinēt gurķus".
I. Dzelme stāsta, ka pats piedalās visos kombināta darbības posmos – gan ražošanā, gan realizācijā. Aitu vilna gan esot liels apgrūtinājums, jo ar tās apstrādi sokoties švaki. "Kādreiz uz vienu latvieti bija pa aitu mātei. Tad vilnas pārstrāde bija pieejama – vilna bija uzvalkos, cepurēs, zeķēs. Bet patlaban aitiņu ir tikai 70 000..."
Gaļas topa spicē
Saimniecībā aug Romanovas šķirnes aitas, kas ir vispiemērotākās Latvijas klimatam, jo labi jūtas gan vasarā, gan ziemā, staigājot pa sniegu. Šīs šķirnes aitām ir plikas kājiņas, un tām ir augstvērtīgi vilnas kažociņi – ļoti silti, tāpēc aitām neveidojas tauku slānis, kas citas šķirnes sargā no aukstuma. "Šī šķirne ir vistuvāk aitu šķirnei, kādas šeit mita, vēl pirms Latvijas teritorijā dzīvoja cilvēki." Tomēr lielas raizes sagādā ciltsdarbs, kas jāveic, lai uzlabotu šķirni. "Latvijā ir maz aitu, tāpēc, grozies kur gribi, sanāk tuvradniecība."
Jēri dzimst ziemā un pavasarī, un par jēru jauno aitu var uzskatīt līdz gada vecumam. Gaļas jēri sver ap 20 kilogramiem. "Ap trīs līdz četrus mēnešus veciem piena jēriem tauki vēl neveidojas un gaļa ir vislabākā. Sešu, septiņu mēnešu vecumā, kad tuvojas ziema, parādās arī tauki."
SIA "Sidrabjērs" ir bioloģiska saimniecība, un tas nozīmē, ka jēri ēd tikai bioloģisku barību, tie aug dabiskos apstākļos. Jēru bioloģiskums pievilcīgs šķiet ārzemniekiem, kas izrādījuši interesi par saimniecības produkciju. "Varam uztaisīt uzņēmumu un pārstrādāt Vācijā augušu cūkgaļu, bet tad es nevarētu apgalvot, ka piedāvāju labāko no labākā."
Negaršīga vai specifiska?
Vaicāts par stereotipiem, ka aitas gaļa ir negaršīga, I. Dzelme pieļauj, ka iemesls meklējams vēsturē – gan sendienās, kad strādniekus baroja ar vecām aitām, gan ne tik tālā pagātnē – 90. gados, kad, likvidējot saimniecības, ap 300 000 aitu nokļuva veikalu apritē un iedzīvotāji gluži vienkārši tās atēdās. Tomēr stereotipi jau lūst, to pierāda lielais pieprasījums. Receptes lielākoties pieder pašam Imantam, taču ar idejām daloties arī pircēji. Tiek izmantotas tradicionālās jēra gaļas garšvielas – rozmarīns, timiāns, raudene, olīveļļa. Mēnesī veikaliem un restorāniem tiek piegādāta aptuveni tonna jēra gaļas.
"Pats sev situ pa muguru – gribu labāk, smukāk, dažādāk, kaut ko uzlabot. Sākām ar svaigu gaļu, turpinājām ar konserviem, desām, tad pamazām sākām audzēt arī trušus un teļus. Varējām palikt pie svaigas gaļas, bet mums iekšā ir dzinulis." Nākotnes plānos ir atvērt pašiem savu veikaliņu. "Pēc tirgiem esmu noguris, taču pozitīvi uzlādējies. Ja vienreiz draugus esi pārsteidzis, pagatavojot fantastisku cepeti, nākamreiz centīsies pagatavot vēl labāku. Mēs saimniecībā cenšamies darboties tieši tā," teic I. Dzelme.
Jēra gaļu iesaka kā pirmo gaļu maziem bērniem. Tā nāks par labu arī pēc slimošanas, kad organismam nepieciešama atjaunošanās. "Uztura piramīdā par vislabāko gaļu atzīst tieši kazas un jēra gaļu. Cūkgaļa ir zemākajā vietā. Kāpēc? Putni un cūkas ēd pilnīgi visu, taču jērs ēd tikai zāli un graudus – neko citu viņam neiemānīsi."
