Iekšzemes kopprodukta prognozes izmaiņu dēļ nākamā gada budžets gan varētu tikt samazināts par 24 miljoniem. 2018. gadā plānoti 590 miljoni. Tie būs divi procenti, ko aizsardzībā pieprasa ieguldīt NATO dalībvalsts statuss un ko Latvija nedara jau kopš iestāšanās aliansē 2004. gadā. Lai sniegtu priekšstatu, cik liels ir lēciens, var atgādināt zemāko punktu krīzē – 2012. gadu, kad aizsardzībai atvēlēja vien 199 miljonus un tos pašus tērēja ar aizsardzību ļoti attālināti saistītām lietām. Nu, piemēram, pupuķu apsaimniekošanai Ādažu poligonā pusotra miljona eiro vērtībā. Putnkopība, ne aizsardzība.
Kurš prot lāpstas saražot?
Tagad aizsardzībai pieejamais naudas apjoms daudzkāršojas, turklāt tiek solīts, ka muļķības finansētas vairs netiks. Jācer, ka tā, jo mēģinājumi piezīsties publiskajai naudai ar visādiem "projektiem" notiek sistemātiski visās jomās. Un te vietā jautājums par pašu komersantu godaprātu. Pat ja Aizsardzības ministrijā tika uzrakstīti aplami iepirkuma noteikumi, tieši SIA "Zommers" bija tā, kas savai armijai piegādāja Ķīnā ražotas sapieru lāpstu butaforijas par 3,10 eiro gabalā, – tās visas salūza jau pie pirmajiem dūrieniem zemē. Labi vismaz, ka iepirkums neliels – 3100 eiro.
Vainīgie ierēdņi dabūja brāzienu, un nākamajā iepirkumā zemessargi tika pie "Fiskar" lāpstām par 35 eiro gabalā ar „cita līmeņa darbaspējām", kā to vēstīja ministrija.
Vēl lielāka izgāšanās ir brāķa salūtmunīcijas iepirkums no Slovēnijas 2014. gadā. Firma "Arex d.o.o. Šentjernej" šajā iepirkumā saņēma 744 500 eiro. Taču zemessargi ienīst sarkanās patronas, kas kūst un sprūst stobros, bojājot viņu ieročus. Arī šis stāsts ar mokām būs izšauts vai paslepus ugunskuros nokurināts. Taču viens jautājums palicis neatbildēts: vai tiešām Latvijas uzņēmēji nespēj saražot kvalitatīvu munīciju? Kvalitatīvas lāpstas, ja jau tās labākajā variantā jāpērk caur starpniekiem no Somijas, bet sliktākajā – no Ķīnas. Turklāt situācijā, kad metālapstrādes nozare Latvijā ir TOP 2 industrija.
"Tas ir nožēlojami," konstatē Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas vadītāja Elīna Egle-Ločmele. Viņa skaidroja, kas pašlaik notiek Latvijas militārajā industrijā un par ko jātur īkšķi. Lielais uzdevums ir tērēt aizsardzības budžetu tā, lai līdz ar mūsu bruņotajiem spēkiem šī nauda stiprinātu tautsaimniecību un valsts budžetā atgrieztos veiksmīgu uzņēmumu maksātu nodokļu veidā.
Obligāts priekšnoteikums – kvalitāte
Protams, ne jau visa lielā aizsardzības nauda tiks tērēta militāriem iepirkumiem. Daļu "apēd" armijas mantības uzturēšana, daļu – atalgojums personālam. Tomēr investīcijām plānots atvēlēt vairāk nekā trešo daļu, un 2018. gadā tie būs gandrīz 244 miljoni eiro. Protams, arī no šā skaitļa jāatskaita lielie starptautiskie iepirkumi, jo Latvijā neviens neražo radarus vai bruņutransportierus. Pagaidām.
Tomēr pašmāju uzņēmēji var cerēt uz krietnām summām un, kas vēl nozīmīgāk, jaunām iespējām eksporta tirgū. Kad valdība tai pašai lāpstai uzspiedīs zīmogu "Derīgs lietošanai Latvijas bruņotajos spēkos", to varēs eksportēt uz pārējām 27 NATO dalībvalstīm. Varēs tikt lielajās piegādes ķēdēs, varēs strādāt par apakšniekiem lielajiem industrijas milžiem. Protams, pie nosacījuma, ka latviešu piegādātās mantas un pakalpojumi būs tiešām kvalitatīvi. Sabiedrotie ar brāķdariem daudz neceremonējas, un, piemēram, Vācijā būtu neiedomājama situācija, ka uzņēmums, kurš piegādājis armijai "ķīniešu lāpstiņas", startē nākamajos iepirkumos. Pietiek ar vienu ļaunprātību vai nolaidību, lai sekotu automātiska diskvalifikācija. Tikmēr Latvijā brāķa piegādātājs turpina startēt un uzvarēt konkursos.
Centrālās statistikas pārvaldes nozaru datos pie militārās industrijas redzama apaļa nulle. Taču patiesībai tas īsti neatbilst, jo ražotāji pagaidām tiek ieskaitīti pie citām nozarēm, piemēram, SIA "Brasa" – pie tekstila, lai arī kaujas formas tērps ir karavīra ekipējums. Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācija apvieno 50 uzņēmumu (visu sarakstu var aplūkot organizācijas interneta vietnē federacija.lv).
Lielākā daļa piedāvā savu produkciju un pakalpojumus gan civilajā, gan militārajā sektorā. Militāras ražošanas potenciāls ir aptuveni 500 uzņēmumu Latvijā, un tiek lēsts, ka šobrīd nozarē strādā aptuveni 14 000 cilvēku, kas ir 2,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.
Tautsaimniecībai un drošībai
Potenciāls Latvijas uzņēmumiem ir. Latvijā šūtās formas lieto Francijas armija Āfrikā, bet Liepājā ražotie ūdenslīdēju aparāti tiek izmantoti vai visās pasaules specvienībās. Atskaitot mūs pašus, jo sev iepērkam amatieru klases aparātus. Un problēma pat nav Iepirkuma likumā. Zemākā cena jau sen nav vienīgais vērtēšanas kritērijs, taču ierēdņi paniski baidās izmantot prasību par saimniecisko izdevīgumu, jo pastāv interpretācijas un attiecīgi pa galvu dabūšanas iespējas.
Tāpat Latvijā pagaidām nav izmantota militāro iepirkumu ekskluzivitāti atbalstošā starptautiskā likumdošana. Līgumā par Eiropas Savienības darbību un regulās ir nostiprināta izņēmuma kārtība aizsardzības iepirkumu veikšanai, pamatojoties uz nacionālās drošības vajadzībām, kad piegādes drošības apsvērumu dēļ priekšroku drīkst dot vietējam ražotājam.
Šai atkāpei Eiropas iepirkumu principos ir visnotaļ praktiska loģika. Sākoties nepatikšanām, katra valsts primāri domā par sevi, un ārzemju firmu tirdzniecības pārstāvji pie mums nebrauks tikai tāpēc, ka ir saslēgti līgumi. Primāri ir jāpaļaujas pašiem uz sevi. Tātad valsts aizsardzībai atvēlēto līdzekļu izlietošana nacionālajai tautsaimniecībai maksimāli izdevīgā veidā ir ne tikai naudas, bet arī drošības jautājums.
Latvijas armijā lietotās latviešu uzņēmuma AS “Roga-Agro” veidotās MRE (meal ready to eat) pakas.
Pirmais solis sperts
Ministru kabinetā septembrī pieņemts informatīvais ziņojums "Par aizsardzības nozares sadarbības stiprināšanu ar Latvijas aizsardzības un drošības industriju". Tas ir rāmis, kura tālāka piepildīšana atkarīga no iesaistīto amatpersonu gribas. Latvijā var notikt tautsaimniecisks brīnums un var nenotikt arī nekas.
Ziņojumā definēti vairāki nozares atbalsta politikas virzieni.
· Valsts atbalstīs ar aizsardzības nozari saistītus pētniecības projektus un jaunu militāru vai divējādas nozīmes preču ražošanas uzsākšanu. Piemēram, šobrīd Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes pētnieki izstrādā sauso uzturdevu. Tā ir ēdiena paka ar lielu uzturvērtību, mazu tilpumu un ilgu derīguma termiņu. Savulaik lietotās bijušas briesmīgas – ēdiens negaršīgs, iesaiņojums neparocīgs. Tagad pakas esot mazliet labākas, taču nav iemesla neradīt ideālu maltīti no Latvijas produktiem, ko gardu muti ēstu pašu karavīri un varētu arī veiksmīgi eksportēt citiem.
Arī dronu ražotājiem ir vērā ņemami panākumi un perspektīvas. Pēdējos paraugdemonstrējumos amerikāņu drons laikapstākļu dēļ neizlidoja, turpretim mūsējais pacēla 80 (!) kilogramu svaru.
· Lielajos ārvalstu iepirkumu projektos, kur izmaksas ir virs trim miljoniem eiro, jānodrošina industriālā līdzdalība un vietējie uzņēmēji jāpiesaista apakšuzņēmēju lomā. Tā var būt uzturēšana, apkope, remonts. Arī munīcijas ražošana jaunajām bruņumašīnām ir paceļama lieta. Pie tā jau tiekot strādāts.
· Krīžu gadījumos kritiski nepieciešamu militāras nozīmes preču iepirkums veicams Latvijā, samazinot piegāžu drošības riskus.
· Uzņēmējiem sevišķi svarīga ir iespēja piekļūt Nacionālo bruņoto spēku infrastruktūrai produkcijas testēšanas nolūkos. Šobrīd ārzemju uzņēmumi var dot izmēģinājumiem, piemēram, to pašu munīciju, bet mūsējie pēc tam divus gadus nedrīkst konkursos piedalīties. Interešu konflikts.
· Uzņēmējiem arī tiek solīts pilns informatīvais atbalsts attiecībā uz nozares vajadzībām un plānotajiem iepirkumiem.
Aizsardzības nozarē ir iespēja pelnīt. Nav visa nauda jāatdod ārzemniekiem, riskējot nonākt situācijā, kad aste luncina suni jeb piegādātāji diktē, ko un kā konkrētajai valstij darīt. Turklāt par impulsu nozares attīstībai var kalpot ne tikai Latvijas budžeta sniegtās iespējas. ES fondiem līdzīgi finanšu instrumenti ir arī NATO, arī ANO, lielāki un mazāki iepirkumi, kas Latvijas iespējām visi ir milzīgi un prasa uzņēmēju kooperēšanos.
Militārais sektors būtībā ir starpnozare un var sniegt izaugsmes iespējas ne tikai munīcijas ražotājiem, bet arī vieglajai rūpniecībai, metālapstrādei, informācijas tehnoloģiju un elektronikas nozarēm, pārtikas rūpniecībai. Elīna Egle-Ločmele konstatē: "Ilgus gadus aizsardzības sektors bija pamests novārtā. Tagad mums jāiespringst un jāsāk kāpt augšup."