Kamēr tēvs Jānis ikdienā pilda Siguldas domes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus, galveno vīndara lomu uzņemas dēls Jānis. Prasmes raudzēt vīnu viņš pirms diviem gadiem apguvis Somijā. Vīna darīšanas ideja nopietnāk apsvērta ap 2005. gadu, kad samazinājušās valsts subsīdijas augļu dārzu ierīkotājiem.
"Līdz tam mūsu augļkopības saimniecība veiksmīgi nodarbojās ar stādu pārdošanu saimniekiem, kuri vēlējās ierīkot komercdārzus. Kad valsts atbalsts saruka, bija jādomā par jaunu ceļu meklējumiem. Zemnieku saimniecībai ir riskanti visas olas turēt vienā groziņā."
Tagad saimniecībā veiksmīgi darbojas trīs stabilas nozares: stādu audzēšana, ogu un augļu audzēšana un ogu pārstrāde vīnā. Jānis vecākais darbojas Latvijas Augļkopju asociācijas valdē un ar viņa līdzdalību notikušas likumdošanas izmaiņas, kas atvieglo prasības tieši mazajiem vīna un citu alkoholisko dzērienu ražotājiem. Tas devis zaļo gaismu, un pirms diviem gadiem sākuši nopietnu mājas vīnu ražošanu.
Roku rokā ar pacietību
Abi Jāņi uzsver, ka tautā priekšstats par mājas vīniem ir nepareizs. Daudzi domājot, ka tas ir duļķains, salds padzēriens, no kura otrā dienā sāp galva. Zilveri rūpīgi strādā, lai apgāztu stereotipu par to, ka mājas vīnus ražo no veca ievārījuma ar pelējuma garšu.
"Mēs vīnus gatavojam no ogām: upenēm, ķiršiem, avenēm, lācenēm, mellenēm, kā arī no rabarberiem, āboliem un pat ceriņiem." Nereti nākoties sastapties ar izbrīnu, kā mājas vīns var būt tik dzidrs, aromātisks un sniegt izsmalcinātu garšas buķeti, stāsta Jāņi.
"Izejvielas audzējam, izmantojot integrētu audzēšanas metodi – pēc iespējas mazāk lietojot ķimikālijas. Dārzi atrodas nomaļus no lielceļiem un auto izplūdes gāzēm," stāsta saimnieki. "Pīlādžos" darbojas arī privāta meteostacija, kas palīdz noteikt, kad ir lielākais risks augiem un krūmiem saslimt ar infekcijas slimībām.
Vīna darīšanas process ir laikietilpīgs un prasa lielu pacietību. Lai baudītu sarkanvīnu, tam jānostāvas vismaz sešus līdz astoņus mēnešus vai ilgāk, jo tad tam būs bagātīgāka garšas buķete. Savukārt baltvīniem ieteicamais lietošanas vecums ir līdz diviem gadiem, citādi tas oksidējas un kļūst brūns, kā arī zaudē aromātu. Latvijā vairāk iecienīts ražot sarkanvīnu, jo šeit aug daudz tumšo ogu.
"Gatavojot baltvīnu, sākumā izspiežam sulu no ogām un augļiem. Sulu ielejam speciālos plastmasas vai metāla konteineros, kuri ir pat līdz pustonnai ietilpīgi. Sulai pievieno raugu un cukuru. Tālāk notiek rūgšana, kurai rūpīgi jāseko līdzi, ik pa brīdim rūgstošo sulu papildinot ar cukuru. Kad tas ir norūdzis, jānovelk rauga biezumi un vīns jāatstāj mierā, lai dzidrinās." Dzidrināšanās laiks ir atkarīgs no vīna izejvielām, piemēram, rabarbers dzidrinās gadu, taču ābols – tikai sešus mēnešus.
Pēc tam ir degustēšana, un, ja vīns ir gana labs, klāt ir laiks pildīt pudelēs. Bet, ja dzēriens negaršo, kā saimnieki iecerējuši, ir pārāk pliekans vai salds, tiek jaukts ar citiem vīniem, beigās panākot vēlamo garšu. Pirms vešanas uz veikaliem, pudelēm uzlīmē etiķetes. Lielākā atšķirība, sarkanvīnu gatavojot, ir tajā, ka no novāktajiem augļiem un ogām sula uzreiz netiek izspiesta, bet kādu brīdi raudzēta kopā ar samalto masu. Sēkliņas un miziņas rūgstot dod spēcīgākas garšas nianses, tomēr rūgšanas process nedrīkst ieilgt, jo tad pēcgaršas būs pārāk stipra un sabojās dzērienu.
Viņa saldumu, sausumu vai pussausumu nosaka cukura. Jo mazāka cukura proporcija, jo vīns sausāks.
Kad vīns sapildīts pudelēs, notiek rūpīga mazgāšana. "Tā ir puse no darba. Ir perfekti jāizmazgā – ja tvertnē paliek kaut kripatiņa vīna, tā pārvēršas etiķa baktērijā, kas turpmāk sabojās vīnu."
Lielas rūpnīcas nebūs
Vīna darīšanas biznesu Zilveri sākuši no nulles. Iegādātas iekārtas, pārbūvēta vecā augļu noliktava, kurā tagad atrodas vīna darītava. Telpas ierīkotas tā, lai rūgšanas telpā tiktu nodrošināti plus 18–22 grādi, savukārt dzidrināšanās telpā ir aptuveni 10 grādu silts. Abi stāsta, ka vīna darīšana "Pīlādžu" saimniecībā vēl esot sākuma stadijā.
Kapitālieguldījumi bijuši lieli, tāpēc par iespaidīgu peļņu esot vēl pāragri runāt. "Uzsākot vīna darīšanu, nebija nekādas pieredzes, tāpēc bija grūti saprast, kā varētu atvieglot un optimizēt daudzas lietas, panākot mazāku pašizmaksu. Jārēķina arī ogu un augļu cena. Ja, darot vīnu, neko nenopelni, tad tomēr labāk tirgot svaigas ogas." "Zilver" mājas vīni maksā no četriem līdz sešiem latiem par pudeli. "Mūsu vīni netop lielā, rūpnieciskā procesā, tāpēc tie nekad nebūs uz viena plaukta ar pašiem lētākajiem." Jāņi atzīst, ka nemaz nevēlās nākotnē izveidot rūpniecisku mehanizētu ražotni. "Plānojam paplašināties, bet pats svarīgākais ir nezaudēt saikni ar izejvielu. Negribam ražot vīnu, kuram nav pielikta mūsu roka." Lielākais gandarījums esot, kad pircējs nevis pasaka, ka viņam garšojis, bet atnāk vēlreiz.
Lai gan ražotnei vēl ir tikai nepilni divi gadi un pirmie vīni pārdoti vien pērn decembrī pirms Ziemassvētkiem, jau izveidojusies sadarbība ar vairākiem veikaliem: "Idilli", "Rimi" veikalu tīklu, "Abru", "Rāmkalniem", Straupes lauku labumu tirdziņu. Nule saimniecībā atvērts arī pašu veikaliņš. "Veikalos nav tik plašs sortiments kā pie mums – cenšamies paturēt sev to labāko." Pieprasījums esot atkarīgs no sezonas, svētkiem un... zvaigznēm. Latvijā vairāk pieprasīti saldie un pussaldie vīni, mūsu valstī vīns ir vairāk svētku, nevis ikdienas dzēriens.
Konkurence esot liela, bet noderīga – konkurenti neļauj gulēt un mudina kāpināt kvalitāti. "Panākt to, lai visi vīni ir izcili, ir grūti, bet mums ir, uz ko tiekties," apņēmīgi teic tēvs un dēls – vīna meistari Jāņi Zilveri.
Kaut kas gluži neparasts ir ceriņu vīns, kas iegūts, ar cukurūdeni no ceriņu ziediem izvelkot garšu un smaržu. Vīndari teic, ka tas vai nu garšo, vai negaršo – vidusceļa parasti neesot.
