Jau labu laiku pirms Līgo un Jāņu lustēšanās autovadītājus visos plašsaziņas līdzekļos brīdināja reklāma, ka "no vadītāja līdz izvadītājam ir tikai viens solis". Milzīga izmēra viskijā vai kādā citā brūnā dzirā (tās neatšķiru) iemērktā atslēga un jau pieminētie vārdi man atausa atmiņā arī pirms Jaunolaines, braucot Jelgavas virzienā. To visu vajag. Es kā kārtīga autovadītāja esmu par "baidīšanas" akcijām, radariem un policistiem krūmos, jo uz Latvijas ceļiem vēl ir pārāk daudz potenciālo "orgānu donoru", kuri šajā nodarbē grib ieraut līdzi arī citus. Savukārt es kādu laiku vēl pati gribu "palietot" savas aknas, sirdi un nieres.
Taču par milzu pārsteigumu, šķērsojot teju vai pusi Latvijas (maršruts Jelgava – Vestiena), nemanīju nevienu pašu policistu un pārvietojamo fotoradaru. Labi, par Madonas, Pļaviņu un Aizkraukles novadiem citreiz, bet kāpēc nevienu "zaļo vīriņu" nevarēja manīt Pierīgas krūmos, kur auto plūsma bija ļoti intensīva? Vai tas nozīmē, ka Olaines, Salaspils, Ķekavas, Baldones un Ikšķiles novadu lielākais ceļš netika pieskatīts, vai man vienkārši "nelaimējās" "zaļos" satikt? Tā vietā jau pieminētajās teritorijās, it īpaši Ķekavas novadā, pirms un pēc lielā apvedceļa apļa, šosejas malās lepni baltās galvas bija izstiepuši latvāņi. Milzīgi. Ja izkāptu no auto un gribētu ar tiem samērīties, visticamāk, šajā duelī neuzvarētu. To sēklas tikai sēj arvien jaunus latvāņus. Ja pašvaldība neko nedarīs, tie vairosies vēja ātrumā.
Bet atgriežoties pie radariem. Biju jau tā noilgojušies pēc uzraudzības, ka fotoradars Jaunolainē radīja man solīto Jāņu kontroles sajūtu. Tiesa gan, tas ir stacionārais un būs tur vēl kādu laiku. Tā kā... piedodiet, ceļu policisti, ja spējat, taču, braucot turp un atpakaļ no līgošanas vietas, man nebija sajūta, ka mani Pierīgā uzraugāt un kontrolējat. Vai arī mana dzeltenā "vabole" neskrien ātrāk par atļauto. Viņa man ir apzinīga, bet, ja tā nebūtu?