"Var mainīties mode, vienas latvju rakstu zīmes vietā nākt cita, bet darinājumi no ādas un latvju simboli cieņā būs vienmēr. Tās ir lietas, kas apliecina mūsu tautas identitāti," teic Inguna.
Patika somiņas un jostas
Uz jautājumu, kā kļuvusi par ādas apstrādes meistari, Inguna stāsta, ka beigusi vidusskolu un aizgājusi strādāt par rasētāju, bet šis darbs īsti nav paticis. Tad sākusi strādāt Celtniecības ministrijas kancelejā, kur pieņēmusi un reģistrējusi vēstules.
"Ja vēstuļu nebija, nedarīju neko. Ar pusgadu pietika, lai saprastu, kas tas, ko daru, man galīgi nav piemērots. Reiz garlaikojoties izlasīju sludinājumu, ka Lietišķās mākslas skolā uzņem keramiķus, bet 13. profesionāli tehniskajā skolā – pirmo reizi tās pastāvēšanas laikā – ādas apstrādes meistarus. Nodomāju, ka varētu iet uz keramiķiem, bet tad rokas visu mūžu būs ar māliem, un, tā kā man patika visādas jostas un somas, ko tolaik bija ļoti grūti dabūt, nolēmu, ka iešu uz ādas apstrādes meistariem. Sapratu, ka arodu mācīs tie paši pedagogi, kuri Lietišķās mākslas skolas audzēkņus.
Skolā uz vienu vietu pretendēja trīs vai četri cilvēki. Atnāca meitenes ar molbertiem un savā starpā runāja, ka ir apmeklējušas Mākslas akadēmijas kursus, bet man bija tikai viens zīmulis un papīra lapa. Eksāmenus noliku, bet paliku rezervistos, jo, lai gan zīmēju labi, ar gleznošanu tomēr biju uz "jūs". Taču beidzot tomēr ādas apstrādes amatnieku grupā tiku uzņemta un, kad uz gadu miju uztaisīju blociņu ādas vākos un pārdevu, sapratu – tas ir tas, kas man patīk!"
Inguna atceras, ka, beidzot skolu, diplomdarbā vajadzējis taisīt vai nu kādu ādas kārbiņu, vai blociņu ādas vākos.
"Bet es izdomāju, ka uztaisīšu jostu un somiņu, lai gan to darīt neviens nebija mācījis. Un tā kopš 1983. gada turpinu diplomdarbā aizsākto. Pa vidu esmu strādājusi kombinātos "Daiļrade" un "Māksla". Kopā ar vīru Arni 1986. gadā pirmo reizi piedalījāmies lielajā Brīvdabas muzeja gadatirgū un turpinām to darīt arī šobrīd.
Patiesībā es esmu pirmā amatniece Latvijā, kas sāka taisīt jostas. Kad 80. gadu otrajā pusē Gorbačovs atļāva amatniekiem kaut ko darīt pašiem, braucām uz Čiekurkalnu tirgot platās jostas. No juvelieriem dabūjām speciālas sprādzes no melhiora un misiņa. Bija arī sudraba sprādzes Nameja pinumā, bet tās, protams, nebija domātas Čiekurkalna tirgum.
Tā es visu laiku esmu saistīta ar jostu izgatavošanu un arvien izdomāju kaut ko jaunu. Tagad tās ir ādas rokassprādzes ar latvju aizsardzības un spēka zīmēm."
Tuvošanās Lielvārdes jostai
"Par Lielvārdes jostu domāju jau ļoti sen," atzīstas Inguna, piebilstot, ka ilgi nav varējusi izdomāt, kā šo ornamentu izmantot pietiekami ātri un labi, turklāt lai ar to varētu arī nopelnīt. "Runājot ar audējām, viņas atzina, ka tāda viena noteikta Lielvārdes jostas raksta – standarta no A līdz Z – nemaz nav. Tieši otrādi – ir zināmi apmēram 80 dažādi Lielvārdes jostas varianti."
Tāpat Inguna skaidro, ka visas tehnikas, kas agrāk izmantotas Lielvārdes jotas rakstu atveidošanai, bijušas ļoti darbietilpīgas.
"Vispirms pamēģināju izveidot reljefu rakstu, izmantojot sutašas diedziņu, kam virsū uzlīmēju ādu. Jostas raksta galā bija latviešu zīme – jumis. Bet tā īsti, izmantojot modernās tehnoloģijas, latvju rakstu zīmes rokassprādzēs un jostās sākām iestrādāt pirms diviem gadiem. Pirms ķerties pie darba, pirku grāmatas par zīmēm un simboliem un tās rūpīgi studēju, līdz atradu sev vajadzīgo esenci.
Pašlaik manās jostās ir iestrādāti tikai atsevišķi Lielvārdes jostas raksta fragmenti, bet es gribu uztaisīt jostu, kura precīzi atbilstu vismaz vienam no daudzajiem Lielvārdes jostas variantiem. Man patīk, lai būtu gan pareizi, gan skaisti."
Nemēdz būt lēti un labi
Inguna un Arnis atceras, ka ar ādas siksnu izgatavošanu un pārdošanu gājis visādi. Kad atvērās robežas, uz Latviju sāka plūst lētās Ķīnas preces. Cilvēki metās tās pirkt, un latviešu ādas apstrādātājiem negāja pārāk labi.
"Ļaudis skatījās uz mūsu ražojumiem un teica: "Kā gan viena siksna var maksāt tik daudz? Veikalā tādas lietas var nopirkt daudz lētāk!" Tad arī visi sapirkās lētās jostas, kas pēc nedēļas vai divām saplīsa, un sāka domāt, vai tiešām tas, ko mēs piedāvājam, ir tik dārgi, jo īstas ādas siksnu taču var nēsāt desmit, pat 15 gadus," saka Inguna un piebilst, ka tagad citi pat smejas, sak, kāpēc taisi tādas siksnas, kas tik ilgi kalpo? Gribētos kaut ko jaunu, bet roka neceļas veco izmest ārā.
"Bet vispār es pieturos pie askētiska stila. Man pašai patīk vienkāršas lietas labā kvalitātē, tādēļ arī savus izstrādājumus veidoju tieši tāpat – jo mazāk visādu caku, jo labāk," uzsver amatniece.
Visi ceļi ved atpakaļ pie jostām
"Kad mācījos ādas apstrādātājas arodu, viens no mūsu skolotājiem sacīja: "Ar šo amatu jūs nekad nebūsiet bagāti, bet nekad nepaliksiet arī bez maizes." Tas man vienmēr ir palicis prātā. Es arī nevaru sacīt, ka pirmskrīzes "treknie" gadi mums būtu bijuši pārāk trekni, jo cik tad ar savām divām rokām var saražot. Arnis strādāja celtniecībā, tur gan bija mazliet "treknāk"," bilst Inguna.
Savukārt Arnis, kurš kā jau īsts namdaris prot uzbūvēt stāvbūvi, atzīstas, ka sākumā sievai tikai palīdzējis, piemēram, ar instrumentiem, bet tagad arvien vairāk laika velta sievas arodam, meklējot jaunas, darbam noderīgas tehnoloģijas.
"Konkurence liek sasparoties, vienīgā nelaime – Latvijas tirgus varētu būtu kaut nedaudz lielāks. Bet arī pašlaik mēs ļoti cenšamies būt labāki un atšķirīgi no citiem," viņš saka, uzsverot, ka darba pietiek visu gadu. "Janvāris un februāris, kad visi svētki beigušies, ir tādi klusāki. Tad ir laiks kārtot darbnīcu, fantazējam par nākotni. Aprīlī atkal sākam darboties ar pilniem apgriezieniem," viņš stāsta.
Uz jautājumu, vai bērnus interesē tas, ko dara vecāki, un ģimenes biznesa turpināšana, Inguna teic, ka meita pašlaik dzīvo Vācijā.
"Kad bija mājās, strādājām visi kopā, bet teikt, ka acis viņai degtu, nevar. Varbūt arī tas darbs, ko es daru, nav domāts gados jauniem cilvēkiem, jo amatnieks ļoti daudz laika pavada, strādājot vienatnē. Protams, es pati sāku, kad man bija 20 gadi, bet tie bija citi laiki.
Taču arī es reiz izdomāju, ka šo darbu darīt vairs negribu, un iestājos augstskolā "Turība". Mans mērķis bija darbs birojā. Dabūju uzņēmuma vadības speciālista diplomu un sāku meklēt darbu, taču nevienam 40 gadus veca biroja darbiniece nebija vajadzīga. Tad sapratu, ka jāatgriežas pie tā, ko protu, – jostām un ka varu vadīt pati sevi un vīru. Tātad atgriezos pie pārbaudītām vērtībām, un patiesībā jau arī dzīve atgādina vienu vienīgu Lielvārdes jostu."
