Tomēr idejas autors Edmunds Bērziņš uzsver – tiek pārdota informācija, ne bundža un pat ne kūrorta gaiss. Bundžiņa ir tikai līdzeklis, kā interesanti pastāstīt par Siguldas novadu.
Viens malks gaisa
Vienas bundžas ietilpība ir 100 megabaitu, un tā pamazām pildās ar arvien jaunu informāciju. Uz bundžas etiķetes ir neliels, tēlains Siguldas novada apraksts trīs valodās, kā arī ar viedtālruņiem nolasāma informācija – QR kods. "Ārzemēs cilvēki šo lietu ļoti labi saprot un izmanto. Ielādējot kodu viedtālrunī, internetā atveras saite uz vietni. Ideja sākās nevis ar domu pārdot suvenīru, bet gan nodot informāciju," saka E. Bērziņš.
Vietnē par daudzām vietām novadā ir lasāms kāds neliels stāstiņš un apskatāma kāda fotogrāfija. "Mēs cenšamies atrast vecās fotogrāfijas, lai tūrists dabā var redzēt, kā gadu gaitā viss izmainījies. Tāpat uz katru objektu var atrast ceļu ar Google karti, kas atrodas turpat blakus aprakstam. Mūsu stāsti ir par vietām, kurām ikdienā gan vietējie, gan iebraucēji pabrauc garām un nemaz nezina, ka tur slēpjas interesants stāsts," saka E. Bērziņš.
Bez derīguma termiņa
Idejas autors uzskata, ka svaigā gaisa bundžu tikpat labi kā tūristi var iegādāties arī paši siguldieši un uzdāvināt draugiem, radiem, kas dzīvo citos novados. "Ļoti ceru, ka arī paši siguldieši to atradīs par noderīgu informāciju gan sev, gan uzdāvināt citiem. Ja šo suvenīru es kādam aizvedīšu, uzdāvināšu, tas droši vien stāvēs plauktiņā. Varbūt niezēs nagi un atvērs, bet viņu var turpināt lietot arī ne tikai kā informācijas glabātāju. Trauks var kalpot zīmuļu, piezīmju lapiņu vai telefona turēšanai. Tādējādi šis arvien ir izmantojams suvenīrs."
E. Bērziņš sola informāciju internetā papildināt arī pēc trim gadiem: "Informācija mainās, bet saite uz vietni, kas atrodama uz bundžas, paliek. Līdz ar to arī pēc diviem gadiem suvenīra īpašnieks var atrast sev ko jaunu un nezināmu."
Uz jautājumu, vai Ls 2,99 par bundžu gaisa vietējam siguldietim nešķitīs padārgi, E. Bērziņš atbild: "Jāskatās, ar kādu mērķi to dāvina. Ja grib pastāstīt par Siguldu, tā ir pavisam cita vērtība. Ja to uztver kā vienkāršu skārdenīti, kurai nav nekādas jēgas, tad, protams, Ls 2,99 ir dārgi."
Lokāli patriotisks projekts
E. Bērziņš saka – lai īstenotu šo ideju, cenu nolaist nevarot. "Gribētos jau tirgot par vienu latu, bet tas nav iespējams, jo ražošanas apjoms nav liels. Latvijas tirgus ir mazs. Lai saražotu preci par saprātīgu cenu, apjomam jāsasniedz tūkstotis. Ja partija ir mazāka, pat nevienu bukletu nevar izdevīgi nodrukāt. Mums pašiem, kas šajā projektā esam iesaistījušies, šis ir lokāli patriotisks projekts, bet pelnām ar darbu, ko ikdienā strādājam."
Ideja par novada tūrisma popularizēšanu attīstījusies līdz ar E. Bērziņa dēla skolas uzdevumu – bija jāsacer teika. "Viņam uzdeva uzrakstīt teiku par Siguldu, un dēls izvēlējās rakstīt par Gaismas ielu, kurā paši dzīvojam. Teika vēstīja par to, kāpēc ielai dots tāds nosaukums. Nu tad sākās – vispirms tajā vietā nebija ne ceļu, nekā, tikai pļava, bet vienu reizi ievilka elektrību. Pamazām cilvēki sāka staigāt pa gaismas aleju, vēlāk jau brauca zirgu pajūgi, līdz beidzot to izveidoja par ielu un nosauca gaismas vārdā. Un tad mēs sapratām – šādu stāstu taču ir tik daudz! Domājām par to, ko mēs jau zinām, un krājām informāciju. Prātojot par to, kā informāciju padarīt plašāk zināmu, radās ideja par bundžu ar Siguldas svaigo gaisu."
Mērķis – pieturēt tūristu
Uz bundžas trīs valodās arī uzdrukāts stāsts, kas vēsta par Siguldas būtību. "Izlasot, rodas vēlme apmeklēt un savām acīm apskatīt novadu," saka E. Bērziņš.
"Siguldas problēma ir tā, ka tūristi tai izbrauc cauri, un labākajā gadījumā nakšņo tikai vienu nakti. Mēs labprāt viņus te mazliet pieturētu. Tūristu grupas iebrauc ar lielu autobusu, viņus aizved uz Turaidu, Gūtmaņa alu, vakarā izsēdina viesnīcā, no rīta astoņos atkal prom tālāk uz Igauniju vai Lietuvu. Un būtība viņi neko no novada neredz, izņemot lielās, tradicionālās lietas."
Siguldas svaigajam gaisam derīguma termiņa nav. "Kamēr atver. Tad izelpo un cauri," saka E. Bērziņš. Viņš stāsta, ka bundžā pildītais gaiss ņemts no dažādām novada vietām, jo "Siguldas vērtība jau ir tā, ka visā novadā ir svaigs gaiss. Un mūsu mērķis arī ir popularizēt visu novadu. Nav starpības, vai tie ir Allaži, Sigulda vai More, visur gaiss vienādi svaigs." Arī īpaša uzmanība vai piesardzība gaisa uzglabāšanā neesot nepieciešama. "Nevajag ne saldēt, ne arī ko citu darīt. Tāpat tas labi glabājas."
E. Bērziņš tomēr norāda – lai ieelpotu gaisu no bundžas, ar to pareizi jāapietas. "Ja atvērsi vaļā un ostīsi, tas nebūs tas. Brīdī, kad tu atver, ir dziļi, dziļi jāieelpo."
Idejas autors atklāj, ka bundžas uz ārvalstīm pārdošanai nesūtīs. "Tūrisms pēc savas būtības ir eksports. Nopērk suvenīrus šeit, bet aizved uz ārzemēm. Pircēji paši būs tie eksportētāji. Eksports jau nozīmē to, ka nauda no ārzemēm tiek iztērēta Latvijā."
Viegli izsmiet, grūti izdarīt
E. Bērziņš paguvis internetā arī palasīt komentārus par savu preci. "Komentāri kā vienmēr stulbi līdz riebumam. Bet visvairāk man patīk cilvēki, kas raksta – es varētu savu purkšķīti tirgot, es varētu jūrmalas smiltis tirgot. Nu uz priekšu! Paņem un reāli iefasē tās jūrmalas smiltis! Bet kāpēc neviens to tomēr nedara un tikai gudri raksta komentārus? Pamēģini dabūt tās smiltis līdz veikala plauktam. Tad sapratīsi, cik viegli ir izsmiet, bet cik grūti izdarīt. Ja mēs izsmiesim katru mazāko mēģinājumu, tad tas mazais bizness nekad neuzplauks.
Visu laiku gaidām, kad kāds nāks un kaut ko mega lielu taisīs un atrisinās visas mūsu problēmas. Pasaulē daudzas prakses ir pierādījums tam, ka no kādas mazas kurpnieku darbnīcas vai zemnieku saimniecības, kas apgādā sevi, lēnām izaug liels uzņēmums. Un tas spēj augt tikai tāpēc, ka vietējā kopiena to atbalsta un pērk viņu produktus. Pamazām uzņēmums kļūst spēcīgāks.
Es vienmēr pašvaldībām saku – par eksportu domājiet kā par eksportu uz blakus novadu, nevis uzreiz uz ārzemēm. Eksportējiet ārpus novada robežām un nauda atnāks atpakaļ. Un tikai tad, kad piepildīts vietējais tirgus, var iziet ārpus valsts robežām."
