Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tiesa, valsts apsvērs iespēju nākt palīgā zemniekiem ar finansiālo atbalstu. Ar piena ražotājiem pagājušās nedēļas nogalē tikās arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš piena pārstrādātājiem ieteicis radīt vairāk nišas produktu un aktīvāk meklēt jaunus noieta tirgus.

Izskatās, ka viss ir gājis pašplūsmā

Pierīgas fermeris Normunds Kalniņš piena nozarē darbojas kopš 1997. gada. Viņš ir pabraukājis pa pasauli, paskatījies, kā fermeri saimnieko ASV un Vācijā. N. Kalniņa zemnieku saimniecības "Robežnieki" fermā Lojā ir 250 govis.

"Pirmos gadus gāja kā pa celmiem, bet tad, kad sāka nākt Eiropas līdzekļi, varēja sākt straujāk attīstīties," teic "Robežnieku" saimnieks. Tagad datorizētajā fermā govis slauc roboti. Roboti izdala arī barību govīm un aizgādā mēslus uz krātuvi, kas izbūvēta zem fermas grīdas. No jauna uzceltā ferma, kas aprīkota ar modernām tehnoloģijām, izmaksājusi pusotru miljonu eiro. Vairāk nekā puse izdevumu tiek segti no Eiropas fondiem. Fermā strādā trīs cilvēki, lai gan, kā atzīst saimnieks, tā ir vienam cilvēkam domāta pilna darba slodze.

Runājot par šā brīža nepatikšanām, ko izraisījis piena cenu kritums, N. Kalniņš domā, ka tas būtu loģiski, ja valsts piena ražotājus kaut kā atbalstītu, jo tas, kas notiek pašlaik, ir sekas Zemkopības ministrijas līdzšinējai politikai – atbalstīt visus un visu.

"Tas patiesībā nozīmē, ka procesi lauksaimniecībā ir gājuši pašplūsmā, nevis konsekventi atbalstot kādu nozares sektoru. Nauda tika dota jebkuram virzienam un visiem, kuri varēja kaut cik pamatot, kāpēc finansējums vajadzīgs. Bet patiesībā daudz kam no tā, kas tika atbalstīts, nebija skaidra darbības mērķa.

Piemēram, Eiropas fondu naudu daudzas saimniecības ņēma tikai tāpēc, ka varēja to izdarīt, saprotot, ka vairāk tādas iespējas nebūs, lai gan labi zināja, ka visu mūžu ar piensaimniecību nenodarbosies. Reiz, pētot statistiku, redzēju, ka tādu fermu kā manējā – ar govju skaitu no 250 līdz 300 galvām – pavisam nesen Latvijā bija tikai 38. Un tas, zinot, cik daudz naudas tika dots katram, kas vien to prasīja."

Lielākās problēmas, pēc N. Kalniņa domām, šobrīd ir smagnēja, neekonomiska strādāšana un pārkreditācija, lai gan tajā pašā laikā ir saimniecības, kas ar saviem maksājumiem tiek galā. "Arī par "Robežniekiem" var sacīt, ka viegli neiet, bet galā tikt var un pagaidām nevienu dienu neesmu nožēlojis, ka daru šo darbu," viņš piebilst.

Piena cenas krīt jau gadu

"Robežnieku" saimnieks stāsta, ka piena cenas strauji iet uz leju jau gadu. "Pavasarī no 35 vai 37 centiem cena par litru piena nokrita līdz 30 centiem, tad, šķiet, augustā, līdz 24 centiem, mazliet pasvārstījās, līdz apstājās pie 22 centiem. Bet reāli par šo naudu govis ir jākopj un jāslauc, jāno¬drošina arī pašas fermas funkcionēšana, piemēram, mēslu savākšana.

Protams, piena pašizmaksa ir atkarīga no tā, cik naudas fermā ieguldīts, bet optimālā cena, lai saimniecība varētu arī attīstīties, būtu 30 centi par litru piena.

Dabūjām atbalstu par Krievijas embargo – piecus centus par katru litru piena. Taču tagad ir vasara, kas piensaimniekiem prasa vislielākās izmaksas, jo jāgatavojas ziemai – jāsagādā lopbarība, jāapstrādā zeme, jāiesēj graudi. Tas viss prasa ieguldījumus, bet brīdī, kad šie darbi tuvojas beigām, tiek pazemināta piena cena. Nav jau noslēpums, ka vasaras darbi parasti notiek, maksājumus atliekot uz rudeni. Kas notiks tad, kad par visu būs jāmaksā, nav grūti paredzēt. Protams, daļu izdevumu segs platību maksājumi, bet, ja piena cena paliks tāda kā pašlaik, tā nauda, kas ienāks kontā, jau nākamajā dienā aizies prom," uzskata N. Kalniņš, piebilstot, ka jebkura cita nozare šādos apstākļos apstātos un ražošana neturpinātos.

"Mežu jau neviens nezāģēs, ja turpat uz pusi nokristos cena par kubikmetru koksnes, tāpat arī graudu audzētāji. Taču piena ražotājiem tādas iespējas uz gadu apstāties nav, jo govis ir jāslauc katru dienu."

Vai izdzīvos tikai lielsaimnieki

Skaidrojot piena iepirkuma cenu kritumu, N. Kalniņš teic, ka galvenais iemesls ir produkcijas pārpalikums pasaulē. "Latvijā sava nozīme ir pat tādam it kā sīkumam, ka šovasar saldējums nav tik pieprasīts kā citas vasaras. Turklāt reizē ar produkcijas pieprasījuma kritumu, ko izraisīja Krievija, nosvārstījās arī Eiropas piena kvotas, kas gadu desmitiem bija nemainīgas.

Taču vienīgais neatbildētais jautājums mums, Latvijas piensaimniekiem, ir tāds: kā tas nākas, ka Eiropā cena par litru piena ir palikusi 30 centu robežās, bet pie mums – par trešdaļu zemāka? Kā tad mēs varam konkurēt vienotajā Eiropas tirgū?"

N. Kalniņš domā, ka Latvijā izdzīvot var arī fermeris ar 50 govīm, taču jautājums ir, cik ilgi viņš tā varēs darboties un vai valsts interesēs būs viņu atbalstīt.

"Vienkārši pienāk brīdis, kad, strādājot ar vecu tehniku, atpalicība kļūst neglābjama. Arī Eiropā cilvēki strādā fermās ar 30 govīm, iegūstot tonnu piena dienā. No iegūtās peļņas gan puse aiziet barībai, algām, nodokļiem, elektrībai, tehnikai. Ja tā ir jauna, tad jāmaksā līzings, ja veca – jāremontē, un nekas jau daudz pāri nepaliek. Taču nopelnīt var, un tajā pašā Vācijā daudzi fermeri tā dzīvo, tiesa, saņemot par litru piena vairāk naudas nekā Latvijā."

Piena nozare noteikti jāsaglabā

"Kad runāju ar igauņiem, kuri manā fermā uzstādīja slaukšanas robotus, viņi teica, ka Igaunijā jālikvidē 40 tūkstoši govju. Tad fermeri ar saviem atlikušajiem ganāmpulkiem saražos tik daudz piena, cik nepieciešams iekšējam tirgum, un viss būs kārtībā. Mums ir kaut kas līdzīgs. Kad 2009. gadā nokrita piena cena, ganāmpulku skaits samazinājās. Tagad būs jāpiedzīvo kaut kas līdzīgs, un skaidrs – kādam no spēles būs jāizstājas. Padoms uzlabot ciltsdarbu neattaisnojas, jo rezultātā paaugstināsies izslaukumi, bet tas atkal novedīs pie jauna pārprodukcijas viļņa," spriež N. Kalniņš.

"Lai situācija uzlabotos, vienīgā izeja pašlaik ir prasīt kaut kādas kompensācijas no Eiropas, ja jau Grieķiju tā var atbalstīt. Piena ražošana ja ne šodien, tad rīt noteikti būs vajadzīga, un ir neprāts izpostīt tik lielus – simtiem miljonu eiro – ieguldījumus, cik nozarē ir ielikts līdz šim.

No otras puses, skaidrs, ka tad, ja četrus gadus ir gājis puslīdz labi, piektajā gadā tā nebūs. Tādas svārstības ekonomikā notiek visu laiku. Acīmredzot arī piena ražotājiem pašiem turpmāk ir jāmācās, kā šim "piektajam gadam" labāk sagatavoties un pārdzīvot grūtības, jo Eiropu jau mēs esam panākuši. Par tik strauju izaugsmi viņi pat nesapņo."

Iepriekš:

Dūklavs: Situācija piena nozarē ir ļoti sarežģīta; iespējami zemnieku bankroti

Pierīgas piena ražotāji iezīmē skaudru ainu nākotnei