05.07.2015 16:15

Saldējuma un sorbertu garšas burvība. Stāsts, kā top "Ikšķiles mājas saldējums"

Autors  Inda Leja, "Ikšķiles vēstis"
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Saldējuma un sorbertu garšas burvība. Stāsts, kā top "Ikšķiles mājas saldējums" "Ikšķiles mājas saldējums" attēli no vietnes "Facebook.com"

Sākoties vasarai un karstajam laikam, saldējums gluži nemanot kļūst par mūsu ikdienas garšas baudījumu. Tas garšo gan maziem, gan lieliem. Turklāt ikšķiliešiem ir savs saldējums! Tāpēc šoreiz uz sarunu aicināju "Ikšķiles mājas saldējuma" vadītāju Tamāru Rubeni.

– Kā jūs nonācāt līdz idejai par saldējumu?

– Ideja par saldējumu radās ļoti pēkšņi, tā – hop! – un ir! Neko tādu nebiju nedz plānojusi, nedz domājusi. Laikā, kad gaidīju otro bērnu, sāku piedomāt par veselīgu dzīvesveidu un dabīgu produkciju. Es nevarēju saprast, kā tas var būt, ka veikalos nevar nopirkt labu un kvalitatīvu saldējumu, bet sorberts ir tikai itāļu ražojums. Nu kāpēc mums būtu jāēd itāļu sorbets? Tā nu sagadījās, ka manam bijušajām kursabiedram bija radušies brīvi finanšu līdzekļi, un tāpēc es piedāvāju veidot kopīgu biznesu, jo man bija ideja, zināšanas un neliels sākuma kapitāls, bet viņam finanšu resursi. Tas bija marts, un maija beigās mēs jau tirgojām saldējumu. Ražojam jau trešo gadu.

– Vai jums jau bija pieredze uzņēmējdarbībā?

– Jā. Puķu un apģērbu tirdzniecībā. Es diezgan ātri sapratu, ka vēlos veidot pati savu biznesu. Apzinājos, ka man pietiek zināšanu un uzņēmības. Paralēli darbam viesnīcā un pedagoģijā atvēru savu pirmo apģērbu veikalu, jo es vēlējos dzīvot tā, kā es gribu, nevis tā, kā varu. Mana izglītība ir gan ēdināšanas, gan viesmīlības jomā, arī uzņēmējdarbības vadībā. Vairāk nekā 15 gadu esmu strādājusi ēdināšanas jomā, tajā skaitā piecus gadus Austrijā.

Devos strādāt ārpus Latvijas, jo gribēju iemācīties vācu valodu. To es arī veiksmīgi izdarīju. Otra lieta, kas mani šajā valstī piesaistīja, bija tas, ka vēlējos iemācīties darba organizāciju. Kā viņi organizē darbu, kā spēj sasniegt tik augstus efektivitātes rādītājus? No Austrijas es paņēmu milzīgu zināšanu bagāžu, kas man palīdz tagad. Austrijā pavadīju piecus gadus, tomēr izvēlējos atgriezties, jo, pirmkārt, tur iebraucējus tā īsti nepieņem nekad. Un, otrkārt, es vēlējos iegūt izglītību jomā, kurā strādāju.

– Vai izdevās uzzināt austriešu darba organizācijas panākumu iemeslu?

– Jā. Esmu tam izgājusi cauri. Kad atgriezos Latvijā un sāku strādāt jaunuzceltajā viesnīcā "Islande", man bija šoks, cik daudz darbinieku tur ir pieņemts. Pēc austriešu standartiem, tur būtu viena ceturtā daļa un viņiem būtu jātiek ar visu galā. Viņi ļoti labi sadala pienākumus, neviens nepārstrādā stundas, taču neviens arī nesēž bez darba.

– Bet, runājot par saldējumiem, kādi veidi jums ir?

– Ļoti daudz. Pamatdoma bija un ir joprojām – ražot sorbetu. Daudzi jautā, kāda ir atšķirība starp saldējumu un sorbetu? Sorbetam pamatmasā ir ogu vai augļu masa, netiek pievienots ne piens, ne saldais krējums. Lai gan var iegādāties sorbetus ar nelielu piena devu, bet es nepievienoju piena produktus, jo man piens tur pavisam neprasās un mūsdienās palielinās to cilvēku skaits, kuri uzturā nevar lietot piena produktus. Es vēlos, lai arī šie cilvēki var ēst saldējumu. Pēc savas struktūras mūsu sorbets ne ar ko neatšķiras no saldējuma, jo mūsu pagatavošanas tehnoloģija paredz nepārtrauktu masas maisīšanu un putošanu, vienlaikus to dzesējot, tāpēc produkcija sanāk ļoti pufīga un vijīga.

– Cik sorbeta veidu jūs ražojat?

– Tik, cik vajag. Sorbetu var pagatavot no jebkuras ogas un jebkura augļa, savienojot dažādas garšas. Pamatā mums ir pieci veidi, papildus ir izstrādāti sorbeti, ko piedāvājam restorāniem. Kopā 12 veidu.

– Vai sorbetiem ir skāba garša?

– Nebūt ne. Ir gan saldāki, gan skābāki. Piemēram, zemeņu sorbets ir ļoti salds, bet zemeņu un rabarberu – saldi skābens. Ir arī zemeņu un smiltsērkšķu sorbets, protams, smiltsērkšķu ogas dod savu skābumu, bet tas ir lielisks C vitamīna avots. Sorbetu izcilā īpašība ir tā, ka ogas netiek termiski apstrādātas un produktā saglabājas vitamīni, minerālvielas, antioksidanti un citas vērtīgās vielas.

– Un kā ir ar saldējumiem?

– Saldējumiem mēs izmantojam vistreknāko pienu un saldo krējumu, jo citādi saldējums nav garšīgs. Iepērkam jau pasterizētu pienu, jo paši vēl pienu nepārstrādājam. Mums ir septiņi pamata veidi: šokolādes, rabarberu, zemeņu, plombīrs, plombīrs ar rozīnēm, persiku, valriekstu-auzu pārslu.

– Kur var iegādāties jūsu saldējumu?

– Šobrīd mums ir trīs ielu tirdzniecības vietas: Ikšķilē, Ogrē un Vecrīgā. Tirgojam saldējumu vafelītēs. Drīzumā varēs iegādāties arī ģimenes 500 ml iepakojumu, ko ņemt līdzi uz mājām. Plānojam tirgot saldējumu arī lielveikalos standarta porcijās, tādus, kādus esam pieraduši redzēt veikalos.

– Kādos apjomos jūs šobrīd ražojat saldējumu?

– Apjoms visu laiku pieaug. Piemēram, šobrīd jau esam pārdevuši vairāk nekā visā pagājušajā gadā kopā. Tagad ir apmēram 600–1000 kilogramu nedēļā. Sākumā mēs saldējumu ražojām mājās. Kad apjomi sāka būtiski pieaugt, meklējām lielākas ražošanas telpas. Diemžēl Ikšķiles novadā tā arī neatradām, tāpēc šobrīd ražotne ir Ulbrokā, bet, līdzko parādīsies piemērotas telpas, plānojam atgriezties Ikšķilē.

– Vai nebija bail no konkurences, jo tomēr saldējumu ir daudz?

– Mēs vispār par to nedomājām. Mans vīrs sākumā neticēja šai idejai. Viņš teica, lai es aizeju un apskatos, cik saldējumu ir veikalu plauktos. Uz ko es atbildēju, ka tāda, kādu es vēlos ražot, – nav! Un ka šim produktam noteikti būs pircējs. Pirmajā gadā es un mans partneris visu darījām paši, jo gribējām pārbaudīt, kā mūsu produkts ieies tirgū. Un tad, kad mans vīrs ieraudzīja finanšu rādītājus, viņš teica, ka ir gatavs investēt naudu mūsu produktā, kā arī piedalīties procesā. Es principā nedomāju par konkurentiem, jo skaidri zinu, ko vēlos. Ja es zinu, ka man vēlamajā kvalitātē analogu nav, tad konkurentu arī nav vai arī ir ļoti maz.

Produktam ir jāatrod sava niša. Tas ir laika jautājums, kamēr tevi atpazīst, kamēr cilvēks ir gatavs pieņemt šo produktu. Skaidrs,
ka ne jau visiem šis produkts būs pieņemams. Es ļoti labi saprotu, ka Latvijā visi neēdīs tikai "Ikšķiles mājas saldējumu". Tāds arī nav mērķis.

– Kāds ir uzņēmuma mērķis?

– Protams, mūs interesē arī starptautiskais tirgus, bet šim biznesam ir nepieciešamas ļoti lielas investīcijas. Mēs jau šobrīd esam ieguldījuši milzīgus finanšu resursus. Attīstāmies bez banku kredītiem, jo es laikam esmu tas piesardzīgais uzņēmējs. Rēķinos tikai ar tiem līdzekļiem, kas man ir pieejami. Līdz ar to varbūt attīstāmies mazliet lēnāk, toties stabili. Saldējums ir sezonas produkts, ziemā mēs būtībā pārziemojam. Mēģināsim samazināt sezonalitātes ietekmi, taču tas būs izdarāms tikai tad, kad iekļūsim starptautiskajā tirgū.

– Cik daudz darbinieku ir uzņēmumā?

– Tas nopietnais pamatdarbinieks esmu tikai es, jo ziemā papildu darbinieki nav nepieciešami. Protams, man ir uzticami palīgi, kas strādā vasarā. Vasarā nepieciešami darbinieki arī saldējuma tirdzniecībai. Es uzskatu, ka šis darbs ir ideāli piemērots skolēniem un jauniešiem, tāpēc jau otro gadu sadarbojos ar Nodarbinātības valsts aģentūru tieši jauniešu un skolēnu nodarbināšanas programmā vasaras periodā. Esmu ļoti apmierināta ar sadarbību ar šiem jauniešiem. Vēlos teikt lielu paldies Ogres un Ikšķiles jauniešiem, jo viņi ir ļoti strādātgriboši, ar ļoti lielu atbildību.

– Jums ir divi bērni. Laikam ir ļoti jauki, ja mamma ražo saldējumu?

(Smejas.) Nav jau tā, ka viņi pārtiek tikai no saldējuma. Nav tik traki. Bet tad, kad braucam izbraukuma tirdzniecībā, savas trīs četras porcijas saldējuma apēd gan.