Daudziem starp bērnības jaukākajām atmiņām ir arī trīsritenis "Spārīte". Vēsturiski kopš 1974. gada to ražoja Daugavpils pievadķēžu rūpnīcā, taču jau kādu laiku iemīļotos trīsriteņus vairs nebūvēja, un tie pie mazajiem velobraucējiem nonāca tikai no kāda rūpīgi glabātiem krājumiem. Taču kopš 2011. gada decembra tas ir mainījies – E. Liepiņš, meitas Laumas iedvesmots, nolēma atsākt jauko triciklu ražošanu.
"Ļoti gribēju, lai mana meita iemācās braukt ar riteni. Biju viņai iegādājies ķīniešu divriteni ar papildritenīšiem, taču tas bija nestabils – gāzelējās. Meitiņai bija bail braukt. Meklēju kaut ko stabilāku, līdz atradu "Spārīti". Pusgada laikā meitiņa nevarēja iemācīties braukt ar ķīniešu riteni, bet ar "Spārīti" to apguva dažu dienu laikā," stāsta E. Liepiņš. Tā dzimusi arī ideja pašam atsākt bērnu iemīļotā trīsriteņa ražošanu.
Sāka no apaļas nulles
E. Liepiņš, rādot rūpnīcas telpas, atvainojas, ka tās vēl neesot gluži piemērotas ciemiņu uzņemšanai. "Ēku iegādājāmies tikai decembrī. Sākums nebija viegls, jo ražošanu sākām, neņemot kredītus bankā. Visu darām pamazām," viņš stāsta.
Lai gan ideja par ražošanu radusies paša mājas virtuvē, šis nav gluži ģimenes bizness. "Veiksmīgai attīstībai vajadzēja kompanjonus. Tas bija vīriešu darbs. Mēs visi trīs – es, Vilnis Visors un Edgars Samharadze – esam tehniski izglītoti. Lai izstrādātu tehnisko plānu gan iekārtām, gan riteņa uzbūvei, strādājām kopīgiem spēkiem. Visu sākām no nulles. Mēs gribējām tādu ceļu iziet. Var jau savākt velosipēdu – no ķīniešiem piepirkt detaļas, bet tā nebūtu īstā "Spārīte". Šis ir pilnīgi individuāls trīsritenis."
Edmunds stāsta, ka, pirms kādam atklājis savu ideju, pie tās rūpīgi strādājis apmēram gadu. Kamēr ideja bijusi tapšanas stadijā, atsākt "Spārītes" ražošanu plānojuši vēl divi uzņēmumi, tomēr viņam izdevies projektu izstrādāt veiksmīgāk un sākt pirmajam. Uz 25 gadiem iegādāts patents, kas ļauj "Velomachine" vienīgajam ražot un tirgot "Spārīti".
Vīrietis neslēpj, ka atbildība esot ļoti liela ne vien laika gaitā iemīlētā un pazīstamā zīmola dēļ – tas ir trīsritenis bērniem, tāpēc detaļām jābūt pārdomātām un izturīgām: "Katram ritenim dodam gada garantiju – ja šai laikā kas salūzīs vai nedarbosies kā nākas, detaļu nomainīsim."
Ar krāsām nesteidzas
Kopš maija uzņēmumā strādā seši darbinieki – virpotāji un metinātāji, taču nākotnē plānots pieaicināt vairāk strādājošo. E. Liepiņš stāsta, ka rūpnīcā mēnesī var saražot divus tūkstošus riteņu. Lai gan lielu darbu paveic tehniskās iekārtas, katra detaļa ir pārbaudīta un apčubināta. Trīsriteņa izveide prasa arī rūpīgu roku darbu. "Katrs velosipēds tiek ražots vairāku speciālistu uzraudzībā."
E. Liepiņš stāsta, ka dizains un tehniskais izpildījums ir vēsturiski saglabāts. Izejmateriāli un dažādas detaļas iegādātas no Eiropas Savienības valstu ražotājiem. Riteņa rāmis, skaviņas, stūre, riteņi top Siguldā. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs atklāj, ka izejmateriāli tiekot izvēlēti pēc iespējas dabai draudzīgāki. Spīdīgo detaļu klājums tiek veikts pēc elektroķīmiskās galvanizācijas metodes, rezultāts izskata ziņā līdzvērtīgs niķelim, bet nav alergēns un nekaitē dabai.
Trīsriteņi ir pieejami četrās krāsās: zaļā, zilā, dzeltenā un baltā. "Nākotnē plānojam tos krāsot arī citās krāsās, bet ne tik strauji. Pagaidām tam tikai gatavojamies." Uzņēmējs stāsta, ka pašreiz jau tapuši velosipēdi arī sarkanā krāsā.
Sigulda pret Ķīnu
Trīsriteņi piemēroti no pusotra līdz piecus gadus veciem bērniem, bet braukt ar to patīkot arī sešgadniekiem. Atbilstoši vecumam var noregulēt sēdekļa augstumu. Tas ir stabils un ērts. "Spārītes" veidošanas procesā piedalījušās arī Edmunda meitiņas piecus gadus vecā Lauma un divgadīgā Ieva, kuras pirmās iemēģinājušas jaunos modeļus un atzinušas par labiem esam.
"Mājās ir trīs riteņi. Skatos, kā viņas brauc, un vērtēju trūkumus un lietas, ko vajadzētu uzlabot. Varētu teikt, ka mazākā meita minās un brauc, bet lielākā gonko," smej Edmunds. Viņš neslēpj, ka, neraugoties uz Ķīnā ražoto bērnu velosipēdu klāstu, pieprasījums pēc Siguldas ražojuma ir liels. "Latvijā vienīgie ražojam trīsriteņus. Mums nav konkurences. Ja cilvēks ir izvēlējies šāda tipa velosipēdu, tad viņš arī tādu meklēs un iegādāsies."
Trīsriteņus var iegādāties ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. E. Liepiņš stāsta, ka plāno savu lolojumu eksportēt arī uz tālākām zemēm, taču ir kāds klupšanas akmens. "Nevaram izstrādāt riepas, kādas vēlētos – ar tukšu vidu, vieglākas." Viņš rāda rasējumus un atzīst, ka tas ir ļoti sarežģīts process. "Formiņu un rakstiņu izspiež 640 kilogramu smagā veidnē." Kad riepas būs izstrādātas, trīsriteņi ceļos uz Vāciju, Spāniju, Zviedriju, Norvēģiju, Somiju, kur tie pārdoti arī padomju laikos.
"Apstāšanās nebūs. Interese cilvēkiem ir liela. Ir arī liels pieprasījums eksportam," stāsta E. Liepiņš. Šādu apsvērumu vadīti, gluži nesen iegādājušies blakus ēku 2600 kvadrātmetru lielumā. Abas ēkas ir savienotas. Tomēr tām vēl nepieciešams uzlabot logus un jumtu. Taču to visu ar laiku. "Plānojam palēnām izplesties un attīstīt ražošanu," optimistiski nosaka Edmunds Liepiņš.
