Ideja dzima, braucot mašīnā
Rinalds Ezeriņš: "Kad 2001. gadā Vidzemes Augstskolā tika atvērta Informāciju tehnoloģiju programma, es tajā iestājos. Jau studiju laikā Valmierā sāku strādāt par IT speciālistu, bet tad dabūju darbu Rīgā un kādu laiku biju rīdzinieks. Darbā iepazinos ar savu nākamo dzīvesbiedri Elīnu, un abi sapratām, ka mūsu dvēseles ir laukos, nevis lielpilsētā, tāpēc par kopējo mājvietu izvēlējāmies krāšņo pilsētu Siguldu.
Tomēr arī daudziem tik ierastais dzīves ritms ‒ pamosties, sagaidīt bērna auklīti, tad prom uz darbu Rīgā un vakarā atpakaļ ‒ mūs neapmierināja, jo darba dienās ar bērniem izdevās pabūt kopā tikai pāris stundu pirms naktsmiera. Tad kādā vēsā marta dienā, braucot mājās no darba, Elīna teica: "Klau, varbūt mēs varētu gatavot un Siguldā tirgot paši savu saldējumu?" Šī doma mani "aizķēra", un es pavisam nopietni teicu: "Jā!"
Sapratu, ja kaut ko patiešām gribam izdarīt, tad ideju jāsāk īstenot pirmajās trīs dienās, līdzko tā radusies. Ja to "ieliek skapītī", tā vārda tiešā nozīmē pārklājas ar putekļiem.
Mums tika dota iespēja
Līdz vasarai laika nebija daudz, tāpēc uzreiz mēģinājām izprast, kas mums ir vajadzīgs, lai uzsāktu saldējuma ražošanu. Devāmies uz Pārtikas un veterināro dienestu, zvanījām uz Uzņēmumu reģistru, Valsts ieņēmumu dienestu un paralēli meklējām telpas, aprīkojumu un domājām par produkta izplatīšanas veidiem.
Elīna pēc dažādām receptēm jau bija gatavojusi saldējumu mājās, bet mēs taču domājām par krietni lielākiem apmēriem, nevis ģimenes pusdienām. Tāpēc, konsultējoties ar draugu draugiem, meklējām cilvēkus, kuri kaut ko vairāk zina par saldējuma ražošanu.
Ar labiem padomiem mums palīdzēja pat kāda bijusī "Rūjienas saldējuma" darbiniece. Bieži vien mūsu darbošanās atgādināja haotisku mētāšanos, jo īsti nezinājām, no kura gala ķerties klāt. Gājām uz Siguldas pašvaldību, lai noskaidrotu, vai pilsētā vispār atļaus darboties ceļojošam saldējuma pārdevējam. Bijām iedomājušies, ka labāk būs, ja mēs iesim pie pircēja, nevis pircējs nāks pie mums.
Sākām ar velosipēdu
Pirmais nopietnākais ieguldījums ceļā uz darbības uzsākšanu bija saldējuma velosipēda iegāde. Kādā tirgus portālā ieraudzīju, ka tieši to, ko mēs gribējām, pārdod tepat Pierīgā ‒ Baložos. Šis velosipēds bija nelietots un maksāja trīs reizes lētāk nekā pilnīgi jauns, turklāt nebija jāved no Anglijas. Šis pirkums bija solis, kas iezīmēja gan pirmos izdevumus, gan radīja pārliecību, ka atkāpties no savas idejas vairs nevar.
Otrs atspēriena moments, kas stiprināja apņēmību iet uz priekšu, bija Siguldas uzņēmējdarbības atbalsta punkta apmeklējums. Tur sastapos ar Inu Stupeli. Viņai tā bija pirmā darba diena, un es ‒ viņas pirmais klients. Kopīgi visu apspriedām, un jau pēc kāda laika es saņēmu vēstuli no Inas, ka 31. maijā Siguldā būs svētki ‒ siguldiešu ID kartes trešā gadadiena ‒ un mēs tur esam gaidīti pilsētas centrā teltī, kur vieta piešķirta desmit vietējiem ražotājiem. Skaidrs, ka šādu iespēju garām laist nedrīkstēja.
No idejas līdz dienai, kad pirmo reizi siguldiešiem piedāvājām savu produkciju, bija pagājuši divi mēneši. Cilvēki bija izbrīnīti: "O, mums tagad ir pašiem savs Siguldas saldējums!"
Kā cilvēks iemācās skaitīt naudu
Zinājām, ka, ja gribam gatavot kaut ko ļoti labu, jābūt izcilām un dabīgām izejvielām. Piemēram, pienu un saldo krējumu mums ved no Straupes pienotavas. Esam izmēģinājuši arī citu ražotāju pienu un krējumu, taču no tā saldējumam nesanāk vajadzīgā konsistence. Tieši saldais krējums produkcijai piešķir īpašo krēmīgumu, par ko vecāka gadagājuma cilvēki saka, ka tā ir viņu bērnības saldējuma garša. Bet tā ir dārga izejviela, tāpēc daudzi ražotāji to nemaz neizmanto.
Kad sākām darboties, zinājām, ka pilnīgi jauns ražošanas inventārs un iekārtas mums nebūs pa kabatai, tādēļ izgājām uz kompromisu un rūpīgi meklējām pēc iespējas mazlietotu inventāru. Dažas iekārtas tika pat vestas no Anglijas.
Naudu iztērēt ir ļoti vienkārši, bet, lai kaut ko ietaupītu, jau ir jāpadomā. Piemēram, uz iekārtām vien mēs ietaupījām vismaz trešdaļu no tā, ko būtu varējuši iztērēt. Varbūt visu jaunu pirkt varētu, ja mums būtu kāda projekta nauda. Bet izstrādāt un iesniegt projektu mums nebija laika. Un pat ja būtu, naudu tik un tā mēs nedabūtu uzreiz. Turklāt finansējuma gaidīšana aizkavētu ražošanas uzsākšanu, un Siguldas saldējums, visticamāk, nāktu pasaulē tikai nākamgad.
Īsto garšu meklējot
Mūsu mērķis nav konkurēt ar lielajiem ražotājiem Latvijā un Lietuvā, kas ražo masu produkciju. Tie ir citi apjomi, citas cenas... Protams, cilvēki saprot, ka mājas saldējumam no dabīgajām izejvielām ir cita garša un vērtība, taču sava nozīme ir arī cenai. Mēs tomēr nevaram atļauties savu produkciju pārdot par 50 centiem, jo tai ir krietni augstāka pašizmaksa. Saldējuma garša ir saistīta ar tā izmaksām.
Bija precīzi jāzina, cik un kādas izejvielas jāpievieno, lai iegūtu izcilu rabarberu, zemeņu, rupjmaizes kārtojuma un citus saldējumus. Vispirms atradām īsto garšu un tad svērām izejvielas un rēķinājām izmaksas. Svarīgi bija, lai pircējiem nerastos sajūta, ka mēs esam ietaupījuši šokolādi, zemenes, rabarberus vai ko citu.
Visgrūtāk bija atrast pareizās proporcijas zemeņu un rabarberu saldējumam, jo blendētas ogas un tvaicēti rabarberi satur daudz šķidruma, kas saldējot kļūst kristālisks. Patiesībā tā ir laime iegūt īsto garšu gan saldējumam, gan savam darbam."
Saldējuma velosipēds Siguldā. Siguldieši visvairāk iecienījuši rupjmaizes kārtojuma saldējumu, kam seko zemeņu un šokolādes saldējums.