Sākums bija dzīvoklītī Krimuldas muižas ciematā, blakus ēkā tagadējām uzņēmuma telpām. Vecajai elektriskajai plītij, kas joprojām noder, no biežās lietošanas ir nokusuši visi rokturi. Iveta sākotnēji cepa kūkas pašu priekam – īpaši bērniem Katrīnai un Kristiānai, kā arī māsas Lanas dēlam Markusam. “Esam liela un laimīga ģimene,” visi smej.
Nejaušība aizved līdz savai ceptuvei
Iveta, gaidīdama atvases, daudz laika pavadījusi portālā jaunajām māmiņām www.calis.lv, līdz Jānis ieteicis uzcept kādu kūku pēc portāla mammu pasūtījumiem. Tā pamazām internetā izplatījusies ziņa, cik nepārspējami garšīgas ir Ivetas kūkas. Izcepa otro, trešo un desmito kūku – un pēkšņi Ivetas vaļaspriekam dzīvokļa virtuvē bija kļuvis par šauru. No rehabilitācijas centra “Krimulda” izīrēja telpas, kur bija nepieciešams pamatīgs remonts.
“Pirkām vislētākās flīzes un pārējos materiālos, bet kopā tik un tā iztērējām šausmīgi daudz,” atceras Jānis. Krimuldas sanatorijas ilgus gadus pamestā veļas mazgātavas ēka bija atkarota pagātnes rēgiem, lai turpmāk gandrīz ik dienu pildītos ar gardu smaržu. Pirmajā ziemā pat nebija apkures, ar elektriskajiem sildītājiem izdevies sasildīt vien līdz pieciem grādiem. Nejauši – tas ir īstais vārds, lai raksturotu, kā aizsācies Ivetas mājas kūku bizness. Jānis atklāti atzīst: “Sākās viss tā – Iveta cepa kūkas, un man tās ļoti garšoja.” “Viss nācis ar ļoti smagu darbu un joprojām notiek ļoti pamazām,” piebilst Iveta, kas sākotnēji nav līdz galam ticējusi savam sapnim. “Mums neizdodas pa lēto nopirkt un pa dārgo pārdot,” smejoties saka Jānis. Protot labi strādāt, bet vēl neesot pavisam labi biznesmeņi.
Krimuldas sanatorijas veļas mazgātava izrādījās liktenīga – ja nebūtu ieguvuši telpas ceptuvei, Iveta un Jānis ar meitām, arī Lana ar dēlu būtu aizbraukuši strādāt uz Angliju. Jānis iepriekš strādājis celtniecībā, darbs šai nozarē gājis mazumā, bet, par laimi, proporcionāli augusi Jāņa aizņemtība kūku piegādē.
Konditores profesiju Iveta apguvusi Kandavas lauksaimniecības tehnikumā, vēlāk ieguvusi augstāko izglītību ēdināšanā un viesnīcu vadīšanā Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Iepriekš viņa bija Krimuldas sanatorijas pavāre, savā profesijā neilgu laiku pirms vairākiem gadiem strādājusi kādā nelielā viesnīcā Lielbritānijā. Māsa Lana pirms sāka strādāt ģimenes kūku biznesā, bija sākumskolas skolotāja Siguldas 2. vidusskolā.
“Negribēju atkal būt pavāre, gribēju kaut ko citu, kaut ko savu!” atzīst Iveta. Viņai izdevās pierunāt māsu nākt mācīties un strādāt jaunajā ceptuvē. Tagad māsas nedēļā izcep aptuveni 100 kūku. Lielākoties kūkas ceļo uz Rīgu un Pierīgu, Siguldas pusē – retāk.
Spēks ir izejvielās
“Joprojām gan iznāk tā, ka strādājam daudz, bet nopelnām maz,” spriež Jānis. Iveta piebilst, ka gada laikā visas izejvielas sadārdzinājušās aptuveni par 30 % – cukurs, milti, piena produkti. Arī degvielas cenu kāpums sit pa kabatu, jo sadārdzinās piegāde. Tikmēr Ivetas mājas kūkas nav kļuvušas par trešdaļu dārgākas, cenu palielinājums bijis neliels. Sākumā kūkas Jānis piegādājis ar "Volkswagen Golf", kurai pats bija samontējis aukstuma kasti, lai kūkas vasaras karstumā nekustu. Tagad par bankas līdzekļiem iegādāts “īsts bulku vāģis” ar aukstuma kameru – "Volkswagen Caddy". Tāpat iegādāta veltnējamā mašīna, mikseris un arī elektrības ģenerators. Riskēt palikt bez elektrības šai biznesā nevar. Krimuldas muižas vēsturiskajā ciematā elektrības pārrāvumi nav retums, jo blakus esošajā Gaujas nacionālajā parkā koki lūstot gana bieži. Savukārt lielā elektrības rīma cepamā krāsns ar sešiem nodalījumiem bijusi dāvana no Ivetas opja Jāņa, kurš investēja mazmeitas biznesa sākumā. “Bez ģimenes nekur un nekā,” nosmej Iveta.
“Zini, kā ir, – galvenais ir izejvielas,” saka Iveta, kad vaicāju, kādēļ viņas gatavotās kūkas garšo lieliski, bet lielveikalā nopērkamās var apēst ne vairāk par vienu gabaliņu un to pašu pieklājības pēc. Viens no majaskukas.lv firmas noslēpumiem ir tas, ka Ivetas kūkās margarīna nav, viņa lieto tikai sviestu, lai arī tas ir četras reizes dārgāks. “Bet garša ir pavisam cita!” Pat pīrāgiem tiekot sviests, nevis margarīns. Iveta atceras gadījumu, kad klients vēlējies saņemt kūku ar mākslīgo putukrējumu. Lai gan Ivetai meties šķērmi no šīs idejas, viņa kūku sagatavojusi un joka pēc iedevusi nogaršot Jānim, kurš “viltojumu” uzreiz atpazinis, testu izturējis. “Agrāk nekad nevarēju iedomāties, cik liela starpība ir starp dabīgo un mākslīgo krēmu!”
Receptes ir plaši izplatītas un lielu noslēpumu kulinārijā vairs nav, domā Iveta. “Pats galvenais – ja kaut ko receptē maini, nevajag mainīt pret sliktāku. Nevajag citrona vietā izmantot citronskābi!” Iveta spriež, ka cilvēki noteikti neaizdomājas, kā top kūkas. Krāsas Iveta veido pati, piemēram, oranžo var iegūt no burkānu biezeņa. Tā kūkas ir simtprocentīgs roku darbs, un kūkas ir dabiskas. “Mākslīgās krāsas smako, turklāt tās pamatīgi bojā garšu!” noskurinās Ivetas māsa Lana.
Medus un siera ir populārākās Ivetas radītās kūkas. Iveta piešāvusi roku figurālajām kūkām un prot tikpat labi izveidot gan slinko kaķi Gārfīldu, gan Simpsonu ģimenes pārstāvjus, arī kailas sievietes tēlu vai hokeja kluba logo. Iveta spējusi palīdzēt daudziem, kuri nekādi nav spējuši atrast īsto cepēju kāzu tortei. Plānās medus kūkas kārtiņas pašas kūst uz mēles, vēlāk liela Ivetas meistarību. Visdrosmīgākās idejas nākot no krievvalodīgajiem klientiem, stāsta Jānis, – reiz kāda sieviete pasūtījusi kūku milzīgu krūšu formā. Un nesakiet, ka no sievas, piekodinājusi kliente, kā piegādes vietu norādot vīra darbavietas adresi.
Kūka “Dzelzs vilkam”
Pašlaik majaskukas.lv ceptuve izmēģina šokolādes kūkas recepti un pamazām to ievieš pārdošanā. Pirmā atsauksme no kāziniekiem bijusi – labāk nevar būt! “Ar visu sirdi esi iekšā tajā darbā un nedēļu pirms kūkas cepšanas jau streso, kā nu sanāks!” Jānis atceras, ka biznesa sākumā ar drebošu sirdi vedis kūku uz šiku namu Jūrmalā. Tagad Ivetas kūkas iecienījuši arī uzņēmumi saviem kooperatīvajiem pasākumiem. Savukārt kādai kāzu jubilejai bērni pasūtījuši kāmi ar truša ausīm un āpsieni, caur smiekliem atceras Iveta. Lielākais skaitlis, ko māsas likušas uz kūkas, ir 100 – kādam ilgdzīvotājam, bet pagājušajā nedēļā cepuši kūku grupas “Dzelzs vilks” jaunā albuma prezentācijas pasākumam. Iveta var izcept arī bezglutēna kūku, turklāt bez uzcenojuma. “Ir daudz alerģisku bērnu, kam ir apnikušas rīsu bumbiņas katros svētkos un viņi ir sajūsmā par īstām kūkām,” skaidro Iveta.
Jānis saka – ātri vien nonākuši pie secinājuma, ka cilvēks ir svarīgāks par naudu. “Mūsu bērni spēlējas tā – meitenes cep kūkas, bet Markuss ved uz Rīgu. Tāds ir mūsu ģimenes dzīvesveids!” Tomēr tas prasa upurus – draugi nedēļas nogalēs ar Ivetu, Jāni un Lanu vairs nerēķinās, pie vecākiem arī aizbraucot tikai retu reizi. Nereti jānostrādā visa nakts. Sākumā gulējuši vien četras stundas un jutušies kā vāveres ritenī. Toties laimīgi, jo beidzot strādājuši paši sev.
“Latvieši nemāk atpūsties, bet tikai strādā un strādā. Bet mēs mācāmies arī atpūsties!” Iveta atceras, ka rudenī apmeklējuši Tērveti, kur bijis daudz cilvēku, bet skanējusi tikai krievu valodu – visi latvieši acīmredzot rakuši dārzu un kopuši mājas. Kā jau latvieši.
/5kuka1.jpg)
Kūka hokeja fanam.