Izrādās ‒ ir sveiki un veseli un dzīvo ar skatu nākotnē.
Krīze likusi padomāt
"Līdz 2008. gadam "Rāmkalni" attīstījās ļoti veiksmīgi ‒ mums bija rodelis, laivu un riteņu noma, tāpat kā tagad, un krodziņš. Viss bija ļoti labi, un visa kā mums pietika, bet tad nāca krīze. Bija jāatlaiž daļa darbinieku, un nācās domāt, ko darīt: slēgt uzņēmumu vai tomēr turpināt," stāsta "Rāmkalnu" pārstāvis Mārtiņš Pauls, piebilstot, ka krīzei līdzi nāk arī kas cits ‒ attīstība.
"Ja sāc domāt un skatīties plašāk, paveras jaunas iespējas. Pateicoties krīzei, tagad kūpinām un tirgojam vistas, sākām ražot sukādes ‒ tātad produktus ar salīdzinoši lielu pievienoto vērtību. Negājām uz lētāko galu, ko tobrīd pieprasīja tirgus, bet gan uz dārgāko. Sākumā ražojām ļoti maz, bet tagad šī produkcija "Rāmkalnos" nes lielāko daļu peļņas. Slēpošanas kalns ziemā, atrakcijas un komandu saliedēšanas spēļu rīkošana ir tikai pievienotā vērtība pamata peļņai, jo mēs tiecamies uz ražošanu."
M. Pauls teic, ka, piemēram, sukāžu ražošana tagad notiek visu gadu. "Ir uzņēmēji, kas sukādes vasarā neražo, jo sezonas laikā cilvēki pārsvarā ēd svaigus augļus, saldinātie augļu un ogu produkti viņus interesē mazāk. Savukārt mēs rēķināmies ar to, ka garām Rāmkalniem ceļo daudz tūristu, un viņus šis produkts interesē visu gadu."
"Rāmkalnu" klienti galvenokārt esot garām braucošie vidzemnieki, tūristi un brīvdienās arī rīdzinieki, kas novērtē viņu ražojumu kvalitāti. "Veikals nav liels, tāpēc labāk ir pārdot kvalitatīvu preci. Tāpat mūsu komanda allaž skatās, ko jaunu varētu piedāvāt pircējam. Piemēram, nesen viens kolēģis atklāja, ka Līgatnē tiek ražots alus. Pagaršojām, mums patika, un tagad lūkosim to piedāvāt arī "Rāmkalnu" apmeklētājiem."
Šobrīd "Rāmkalni" uz savas zemes gatavi celt jaunu sukāžu rūpnīcu, jo tās ir eksportam piemērots produkts. "Tikai mūsu līdzšinējās jaudas ir par mazām, un mēs neko daudz nevaram piedāvāt citu valstu tirgiem," atzīst M. Pauls. "Mums pašiem ir savs cidoniju lauks. Audzējam ķirbjus un rabarberus, ko iepērkam arī no zemniekiem. Tātad kopumā, varu sacīt, krīze mums ir tikai palīdzējusi augt, jo tolaik spējām saskatīt iespēju, kā attīstīties."
Kūpinājumi dzīvos
Ja mums būtu iespēja paredzēt nākotni, jautājums par kūpinājumu likteni izpaliktu, jo dažas dienas pēc tam, kad "Rīgas Apriņķa Avīzes" žurnālisti pabija "Rāmkalnos", Eiropas Komisijas Pastāvīgās komitejas sēdē Briselē tika pieņemta regula, ar kuru atsevišķām Eiropas Savienības dalībvalstīm, to skaitā arī Latvijai, tika piešķirta nacionālā atkāpe maksimāli pieļaujamajam benzo(a)pirēna līmenim tradicionālajos kūpinājumos. Taču jau todien Mārtiņš Pauls nešaubījās, ka viss būs kārtībā.
Jūnijā rāmkalnieši stāstīja par saviem kūpinājumiem tā: "Vistas mēs kūpinām, ievērojot tradīcijas, kādas bija restorānā "Sēnīte". Ja atceramies padomju laikus, tolaik visu garšu etalons bija restorānā "Sēnīte" gatavotais ēdiens. Tieši tas pats meistars, kurš pēdējos desmit gadus vistas un gaļu kūpināja "Sēnītē," atnāca pie mums uz "Rāmkalniem". Juris Paeglis nu jau ir tajā saulē, bet viņš mums atstāja savu amata prasmi."
Atgriežoties pie pašiem kūpinājumiem, M. Pauls skaidro, ka Eiropas atļautā norma ir līdz pieciem mikrogramiem, bet "Rāmkalnu" meistari ir gatavi šo līmeni samazināt līdz diviem mikrogramiem uz kilogramu produkcijas. "Lai normāli nokūpinātu gaļu vai vistu, šie pieci mikrogrami arī būs. Taču, lai kādam kļūtu slikti, piemeklējot līdzību, piemēram, ar šprotēm, ir jāapēd vismaz 20 kilogrami. Iespējamais kancerogēns ir tikai vistas ādiņā," teic M. Pauls.
Viņaprāt, mēs paši vien pie tā esam vainīgi, ka par to bija tik daudz jārunā. Kad Eiropas Komisijā sprieda par šo normu, katrai dalībvalstij bija jāiesniedz savi atzinumi. No Latvijas tika iesniegti četri priekšlikumi, citas valstis iesniedza desmit un piecpadsmit, bet Vācija ‒ vairākus tūkstošus ieteikumu. Tāpēc ir skaidrs, pēc kāda parauga tiek veidota politika. "Un ne jau vācieši tur vainīgi. Nedomāju, ka kūpināšana ar elektrību būtu slikta un neveselīga, taču ir jāpadomā arī par tradicionālo garšu. Ja tā turpināsies, mēs varam aizdzīvoties tik tālu, ka Eiropā kāds attapsies, ka mēs te visi Līgo vakarā kurinām ugunskurus, ar dūmiem piesārņojam vidi, un mums ieteiks kurināt un lēkāt pāri iedomātiem ugunskuriem. Bet es domāju, ka būs labi gan ar vistām, gan Jāņiem."
Apkārtnes izzināšana caur slēpņošanu
Mārketinga projektu vadītājs Uldis Janušs stāsta, ka "Rāmkalnos" jau labu laiku ir izstrādāti divi velomaršruti: viens no "Rāmkalniem" uz Siguldu un pa otru Gaujas krastu atpakaļ ir 30 kilometrus garš, otrs velomaršruts "Rāmkalni"‒Vangažu baznīca‒"Rāmkalni" ir 17 kilometrus garš. Lai būtu interesantāka braukšana, īsākais maršruts šovasar esot papildināts ar pasaulē pazīstamās geo caching jeb slēpņošanas elementiem, proti, velomaršrutā ik pēc gabaliņa ir paslēptas sešas īpašas ar čipu aprīkotas kastītes, kas raida signālus.
Sākot braukšanu, veloslēpņotājs saņem karti un viņa paša vai īrētais velosipēds tiek aprīkots ar "Garmin" navigācijas ierīci. Tuvojoties kontrolpunktam, ierīce uztver signālus, un tad atliek vien atrast kastīti. Pie punkta var nonākt, gan lasot karti, gan izmantojot GPS koordinātes. Katrā kontrolpunktā ir apslēpta vēstījuma daļa. Atrodot visus kontrolpunktus, var salikt kopā visu vēstījumu. Dalībnieks, kurš savāc visus vārdus, var atminēt kādu labi zināmu dzejnieka Imanta Ziedoņa atziņu un pretendēt uz nelielu balvu, piemēram, sukāžu paciņu vai braucienu ar rodeļiem.
U. Janušs stāsta, ka pa ceļam, meklējot punktus, ir iespējams iepazīties arī ar apkārtnes interesantākajām vietām, piemēram, Inčukalna Velna alu, restorāna "Sēnīte" drupām, Annas Ludiņas dendrāriju, Vangažu baznīcu un daudz ko citu. Šo iespēju jau izmēģinājusi kāda cienījama kompānija, kas "Rāmkalnos" apmeklēja komandas saliedēšanas akadēmiju. Ar laiku tāda pati slēpņošana varētu tikt piedāvāta kājām gājējiem maršrutā pa Lojas upes krastiem.
Uldis Janušs: "Šovasar sākām piedāvāt veloslēpņošanu. Šo vārdu izdomājām paši, bet ideja šai laika pavadīšanai ir ņemta no orientēšanās sporta."
