Proti, to vidū ir "Pirmā Baltijas Kanāla" īpašnieks un par krievu valodā rakstošo un raidošo mediju magnātu dēvētais Oļegs Solodovs, kurš ar savu Krievijas partneru starpniecību, iespējams, izstrādājis shēmu, kā nepildīt saistības pret Latvijas uzņēmējiem, kuriem veicis ne vienu vien pasūtījumu.
Izmanto iespējas
Ierastā shēma, kas tiek īstenota Latvijā būvniecības nozarē, ir šāda – pamatlīgumu ar pasūtītāju slēdz ģenerāluzņēmēji, kuri pelna kā starpnieki, bet reālos darbus veic apakšuzņēmēji, kuriem bieži vien nākas rēķināties ar ģenerāluzņēmēja patvaļu un diktātu. "Ģenerāluzņēmēju kasta" ir visai ierobežota, un parasti tā vai citādi ir saistīta ar kādu no Latvijas ietekmīgiem politiskiem spēkiem. Pārējie nozares uzņēmumi ir vai nu spiesti pieņemt šos spēles noteikumus, strādājot faktiski par minimālo atlīdzību, vai arī pamest šo biznesu. Turklāt bieži vien, izmantojot mazo partneru beztiesīgumu, ģenerāluzņēmēji atļaujas nesamaksāt pat šo minimumu, gluži kā tas ir noticis turpmāk apskatītajā gadījumā.
Lai gan shēmās ne vienmēr figurē vienas un tās pašas firmas (to nosaukumi mainās), šā "biznesa" darboņi bieži vien paliek tie paši. Rezultātā tiek brutāli apdalīti celtnieki, kuri reāli ieguldījuši savu darbu. Izrādās, ka šāda netīra biznesa spēlēs labprāt iesaistās arī no Krievijas nākošais vairāku Latvijas mediju īpašnieks Oļegs Solodovs. (Nav grūti uzminēt, ar kuru no politiskajiem spēkiem Solodova kungu saista īpaša draudzība.)
Mākslīgi rada grūtības apakšuzņēmējam
Pētot dažādus civiltiesiskus strīdus starp uzņēmējiem, pasūtītājiem un ģenerāluzņēmējiem, vairākkārt figurē ar Krieviju saistītās mediju grupas "T.E.A.M." īpašnieks Marks Šperlings. Viņš 2012. gadā tika pilnvarots pārstāvēt jau pieminētā Oļega Solodova intereses – Šperlings pārstāvēja O. Solodovam piederošo SIA "VILLARĪGA", kas savukārt bija noslēgusi celtniecības līgumu ar SIA "Info Serviss" par būvdarbu veikšanu Rīgas rajona Babītes pagastā.
SIA "Info Serviss" objektu nodeva, bet dažādu pasūtītāja tīši radītu apstākļu dēļ tas nenotika sākotnējā līguma termiņā. Būtība – laikā netika piegādāti materiāli un nepieciešamā tehniskā dokumentācija. Turklāt apakšuzņēmējam "pa draugam" tika palūgts piespiedu dīkstāves laikā "izpalīdzēt" citos objektos, kur pasūtītāja celtnieki it kā netiekot galā.
Gala rezultāts bija līdz absurdam vienkāršs – par "draudzīgajiem" lūgumiem ģenerāluzņēmējs vairs neatcerējās, par celtniecības materiālu nepiegādāšanu laikā arī bija ""piemirsis", tomēr par zaudējumiem dīkstāves laikā kādam ir jāmaksā un, protams, ne jau nu Solodova vai Šperlinga kungiem, bet gan būvuzņēmējiem, kuri ar šādu samērā prastu viltību palīdzību tika padarīti par vainīgajiem un atbildīgajiem.
Rezultātā SIA "VILLARĪGA" no SIA "Info Serviss" "ieturēja" apmēram 25 000 eiro, kas nelielam celtniecības uzņēmuma ir ļoti liela nauda. Pašlaik notiek tiesāšanās, kas, kā zināms, Latvijā notiek ļoti gausi. Lai šo procesu pavilktu vēl garāku, SIA "VILLARĪGA" ir iesniegusi pretprasību pret būvdarbu veicēju, tādējādi riņķa dancis pa tiesām var ilgt pat vairāku gadu garumā.
Ne pirmo reizi "ar pīpi uz jumta"
Interesanti, ka tieši šādu shēmu Marks Šperlings jau ir izmantojis agrāk, būdams nu jau likvidētā SIA "RG LIMITED" direktors un ģenerāluzņēmējs kādā pašvaldības objektā, kur pēc tādas pašas shēmas tika "uzmesti" apakšuzņēmēji SIA "Ēka".
2003. gada 11. jūnijā tika noslēgts apakšuzņēmuma līgums starp "RG LIMITED" un SIA "Ēka", paredzot, ka visus darbus veic SIA "Ēka", bet materiālus piegādā "RG LIMITED". Jau uzsākot rekonstrukcijas darbus, "RG LIMITED" neizpildīja pienākumus attiecībā uz savlaicīgu būvmateriālu piegādi, tādā veidā apzināti radot problēmas SIA "Ēka" strādniekiem, kuri līdz ar to tika notiesāti uz dīkstāvi. Pretēji līgumā atrunātajam "RG LIMITED" nepiegādāja vajadzīgo tehniku, strāvu, ūdeni un telpas darbiniekiem, līdz ar ko līguma izpilde kļuva aizvien grūtāka. Tomēr, neskatoties uz to, SIA "Ēka" strādnieki lielāko daļu darbu tomēr paveica termiņā, kāds bija atrunāts līgumā.
Nākamis "RG LIMITED" solis – laikus netika samaksāts par darbu (lai gan nauda no pasūtītāja – Rīgas Domes – bija saņemta pilnā apjomā). Rezultātā daudzi SIA "Ēka" darbinieki bija spiesti meklēt darbu citur, tādējādi radot apakšuzņēmējam jaunas problēmas.
Bet pats būtiskākais – darbu gaitā SIA "Ēka" direktoram tika "draudzīgi" palūgts, vai viņa darbinieki nevarētu izpalīdzēt ar steidzamiem darbiem citā būvvietā, kur "RG LIMITED" pats esot apakšuzņēmējs. Protams, tika saņemta piekrišana, tomēr tādējādi objekta galējā pabeigšana Viestura prospektā 17 aizkavējās vēl vairāk. Jau pavisam drīz "RG LIMITED" direktors Marks Šperlings kļuva "neiecietīgs", draudēja ar sankcijām un, protams, sasirga ar atmiņas zudumu gan par nepiegādātajiem materiāliem, gan palīdzības lūgumiem.
2003. gada 12. novembrī, lai gan darbs objektā bija paveikts vismaz par 98 %, M. Šperlings vienpusēji lauza līgumu ar SIA "Ēka", nepamatoti izsakot pārmetumus uzņēmuma direktoram par "saistību neizpildi". Turklāt, laužot līgumu, M. Šperlings vēl aprēķināja līgumsodu 20 475 latu apmērā, lai gan faktiski pats uz šo brīdi bija parādā SIA "Ēka" vairāk nekā 40 000 latu, plus apakšuzņēmuma līgumā paredzēto soda naudu par kavētiem maksājumiem – vairāk nekā 13 000 latu.
Abi aplūkotie gadījumi un to savādā līdzība ļauj secināt, ka šādā veidā tiek darbināta rūpīgi izplānota shēma – nemaksāt apakšuzņēmējam par reāli padarīto.
Solodova darbība Latvijā raisījusi un raisa daudzus jautājumus
Krievijas miljonārs Oļegs Solodovs atstājis pēdojumus Latvijā jau pirms tam, kad parādījās šeit kā ievērojams mediju grupas īpašnieks – viņa kontrolē šobrīd ir ne vien "Pirmais Baltijas Kanāls", bet arī telekanāls "REN TV Baltic", "Pirmais Baltijas Muzikālais kanāls" un vairāki citi ar medijiem un reklāmas biznesu saistīti uzņēmumi. O. Solodova firma deviņdesmito gadu beigās iekūlās pamatīgos parādos gan pret valsti, gan privātpersonām, kā rezultātā viņš pat bija spiests pamest Latviju. Tomēr pēc vairākiem gadiem viņš atkal parādījās Baltijā, kļūdams par vienu no ietekmīgākajiem krievu valodā rakstošo un raidošo mediju īpašniekiem.
O. Solodova darbība Igaunijā jau vairākkārt nonākusi šīs valsts tiesībsargājošo institūciju redzeslokā, kas gan to vismaz pagaidām būtiski nav ietekmējusi. Arī Latvijā pret O. Solodovu pagaidām nekāda tiesvedība nenotiek, lai gan Latvijas likumdošanas pārkāpumus viņa mediju grupas darbībā var saskatīt ne vienu vien. Interesanti, ka Solodova kungs ļoti cītīgi izvairās no publicitātes – vienīgie publiskie kontakti, ko izdevies pamanīt Latvijas žurnālistiem, ir viņa regulārās tikšanās ar Latvijas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadību. Par ko ticis spriests šajās tikšanās reizēs, precīzas informācijas nav.
Visādā ziņā ir grūti saprast, kāpēc tik ietekmīgais biznesmenis gatavs krāpties par tik relatīvi mazām summām (viņa vēriena izpratnē) kā iepriekš minētajos gadījumos. Bet varbūt tieši tā arī ir recepte kļūšanai par miljonāru – apkrāpjot un pametot tos, kuru iespējas pretoties šādai patvaļai ir visai ierobežotas?