Viņam ir pieredze galdniecības izstrādājumu ‒ mēbeļu, dārza mēbeļu, bērnu rotaļu laukumu ‒ ražošanā, bet ir arī idejas par jaunu produktu izstrādi. Viņš izbaudījis arī krīzes laika dzīves skolu. Uzņēmējs zina, ko nozīmē pakrist un atkal mēģināt piecelties kājās.
Sāka ar pirts kubliem
1999. gadā Raivis Fricsons Jelgavas Lauksaimniecības universitātē ieguvis kokapstrādes inženiera diplomu un visu laiku bijis saistīts ar šo nozari. "Mana pirmā darbavieta bija AS "Latvijas Finieris" rūpnīca "Lignums", tad SIA "Lindeks", kur strādāju par kvalitātes daļas vadītāju. Kad radās iespēja Madonas pusē, Mārcienā, nopirkt galdniecību, to izmantoju, un kopā ar brāli, kurš pēc izglītības ir būvnieks, uzsākām paši savu biznesu, nodibinājām SIA "Friko I.L." un ražojām pirts kublus.
Tolaik Latvijā bijām tikai trīs ražotāji, kas tādus izgatavoja. Sākās tā sauktie treknie gadi, un mums lietas gāja uz augšu. Domājām, kā palielināt gan ražošanas apjomus, gan uzlabot produkcijas kvalitāti. Paņēmām kredītu, lai iegādātos jaunas ražošanas iekārtas, taču tad klāt bija krīze."
Lai cik veiksmīga savulaik būtu bijusi pirts kublu ražošana, R. Fricsons atzīst, ka šobrīd atsākt to ražošanu nav jēgas gan cenu, gan konkurences dēļ. Taču ar tehnoloģijām, kādas tika pielietotas kublu ražošanā, var sākt pavisam jaunu, arī eksportam piemērotu produktu ražošanu.
Krīzes laikā bankas kļuva nelaipnas
Jautāts, kā izpaudās krīze, kas nomainīja "trekno" gadu "lidojumu", R. Fricsons teic, ka pirmā pazīme bija pasūtījumu apstāšanās. "Tā kā bijām specializējušies privāto pasūtījumu izpildīšanā, tie vienkārši saruka, jo bankas nevienam kredītus vairs tā ar vieglu roku nedeva. Sākās psiholoģiski ļoti grūts laiks, jo arī pašiem radās grūtības ar kredītu atmaksu.
Ar Hipotēku banku vairs neko nevarējām sarunāt un, tā kā mums bija komercķīla, kopā ar ražošanas telpām pazaudējām gan jaunās, gan vecās iekārtas. Žāvētavu pat nepaspējām iedarbināt. Tad arī Mārcienā viss izbeidzās."
Uz Holandi – izcēdināt galvu
"Lai vismaz kaut kā izvēdinātu galvu, aizbraucu uz Holandi. Veselu gadu strādāju firmā, kas audzē un tirgo košuma krūmus. Sākumā ar lāpstu rokās pārstādīju krūmus. Tā kā man vienmēr ir bijušas labas idejas, ko piedāvāt, pēc sešiem mēnešiem tiku darbā uz traktora, kuram bija piekabināts robots, kas veido formu košumkrūmiem.
Protams, tā varēju turpināt gadiem, bet bija ļoti grūti būt prom no ģimenes, kas palika šeit, Latvijā. Tāpēc atgriezos mājās un domāju, ko darīt tālāk," bilst uzņēmējs.
Pats svarīgākais viņam šķitis sākt kaut ko darīt, lai atkal varētu nostāties uz kājām. "Uzņēmuma nosaukums taču man vēl bija palicis! Meklēju iespējas, kur īrēt cehu un iekārtas, jo kokapstrāde ir joma, kuru es labi pārzinu," uzsver Raivis. Tiesa, ražošanas attīstīšana īrētās telpās neesot īpaši droša, jo īpašnieks var, piemēram, pacelt īres maksu, un tad vienā brīdī ir skaidrs, ka jāmeklē cita vieta.
Rosība vairākos virzienos
Viens no R. Fricsona darbības virzieniem ir bērnu rotaļu laukumu izgatavošana. Tā ir sezonas prece, un pašvaldību izsludinātajos konkursos parasti sacenšas kādi pieci uzņēmumi. Dažkārt gan pašvaldības skatās, vai konkrētam ražojumam ir Eiropas drošības sertifikāts, un attiecina to uz konkrētu firmu kopumā. Praksē tas izpaužoties tā, ka, ja kāds ir izgatavojis tieši tādu pašu preci, bet izstrādājumam nav sertifikāta, konkursā var nelaimēties. Tiesa, tagad pašvaldības prasa arī ražotāja atbilstības deklarāciju. Un jebkurā gadījumā tiek vērtēta zemākā cena, kur sava loma ir pat transporta izdevumiem.
"Nežēlīga konkurence valda pašvaldību izsludinātajos biroja mēbeļu iepirkumu konkursos. Arī tur spēkā ir noteikums par zemākajām izmaksām. Reizēm jābrīnās, kā par tādu cenu vispār var kaut ko izgatavot, jo jāsagatavo materiāli, cilvēkiem ir jāmaksā par darbu, nodokļi," uzsver R. Fricsons.
Runājot par individuālajiem pasūtītājiem, uzņēmējs skaidro, ka pašlaik Latvijas mēbeļu tirgū cilvēki vairāk skatās uz cenu nekā kvalitāti vai ilgmūžību. Skaidrs, ka mēbele no īsta koka kalpos ilgāk nekā no skaidu plates, taču ekonomiskā situācija diktē savu un cilvēki pērk to, ko var atļauties. Cilvēki vairāk tērē naudu ikdienas vajadzībām, bet retāk atļaujas labas koka mēbeles, kas, protams, nav tas pats, kas maize vai piens.
Jautāts, vai arī mazajiem uzņēmējiem krīze ir beigusies, R. Fricsons teic: ja skatās uz privāto pasūtītāju – krīze nav galā, ja uz pašvaldību iepirkumiem ‒ krīze sāk beigties. "Protams, labi būtu, ja pa īstam atdzīvotos arī iekšējais tirgus, bet pagaidām, salīdzinot ar laiku pirms krīzes, tas ir, sacīsim, švaks," viņš piebilst. Šādā situācijā ir jādomā par eksportu, tāpēc esot ievadītas sarunas ar vācu partneriem, bet līdz idejas īstenošanai vēl mazliet jāpagaida, lai gan partneri saskata firmas ražojumiem nišu Vācijas tirgū.
No daudziem stāstiem tikai daži beidzas spoži
"Biznesā visi stāsti liekas grūti, bet, ja rodas izdevība kaut ko paveikt, katrā ziņā ir iespēja arī atrast risinājumu, kā to izdarīt. Ja viss būs tā, kā iecerēts, firmā darbs atkal būs astoņiem galdniekiem, diviem palīgstrādniekiem un vēl diviem lakotājiem un krāsotājiem. Tas ir plāns, kas jāsasniedz gada laikā," teic R. Fricsons, runājot par plāniem tuvākajā nākotnes.
Savukārt, aicināts padalīties ar pieredzi, piemēram, banku lietās, viņš teic, ka, pirms iet aizņemties naudu, rūpīgi jāpadomā, cik daudz tās tiešām nepieciešams, un nevajag prasīt neko lieku. Otrkārt, rūpīgi jāizlasa līgums, lai nebūtu spēle vienos vārtos. Tāpat, nonākot grūtībās, jārēķinās, ka bankās strādā ne tikai cilvēki, kas domā uz priekšu un saimnieciski, bet arī darbinieki, kuriem vienkāršāk ir izlasīt bankas priekšrakstus un rīkoties saskaņā ar tiem, neredzot neko sev apkārt. "Ja bankas cilvēki spētu padomāt uz priekšu, vismaz kokapstrādes nozarē tik daudzi nebūt aizgājuši pa burbuli un par atgriešanos biznesā pat nesapņo," spriež uzņēmējs.
"Piecelties kājās pēc tādas melnās strīpas ir morāli un tehniski ļoti smagi. Ja ir pārdzīvots, piemēram, bankrots, daudzi vienkārši domā: kam man tas viss ir vajadzīgs. Arī tehniski, ja viss ir atņemts – nauda, mašīnas –, ražošanu atsākt ir grūti. Tāpat jārēķinās, ka, lai atsāktu kaut ko reālu, vajadzīgs laiks." Raivja gadījumā pagājuši trīs gadi, taču viņš droši vēl nevarot apgalvot, ka jau būtu stingri nostājies uz kājām.
