03.06.2014 18:46

Kokapstrādes eksporta gigants no Allažiem: Būtu pieprasījums, ražotu vēl vairāk

Autors  Ģirts Kondrāts
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Gunārs (no kreisās) un Visvaldis Dzeņi, atklājot jauno ražošanas līniju. "Protams, gar lietām nevar tikai pagrābstīties. Pirms sāk kaut ko darīt, visu vajag kārtīgi izdomāt un atrast partneri, kuru gan tu pats, gan viņš tevi uztver nopietni," saka Visvaldis. Gunārs (no kreisās) un Visvaldis Dzeņi, atklājot jauno ražošanas līniju. "Protams, gar lietām nevar tikai pagrābstīties. Pirms sāk kaut ko darīt, visu vajag kārtīgi izdomāt un atrast partneri, kuru gan tu pats, gan viņš tevi uztver nopietni," saka Visvaldis. Krišjānis Grantiņš

Maija vidū Siguldas novada Allažos, Dzeņu ģimenes uzņēmumā SIA "Kokpārstrāde 98", tika atklāta jauna ražošanas līnija.

"Šeit ir darbs 260 allažnieku un citu novadu iedzīvotāju ģimenēm, viņiem nav jāpamet dzimtā zeme, lai pelnītu naudu citur," atklājot jauno ražošanas vienību, sacīja uzņēmuma dibinātājs Amerikas latvietis Visvaldis Dzenis.

Caur grūtībām uz ģimenes uzņēmumu
"1944. gadā, mukdams no krieviem, nokļuvu Vācijā. Tur izstudēju piensaimniecību un 1948. gadā aizstāvēju disertāciju par nepārtrauktās plūsmas principu sviesta ražošanā. Tad 1950. gadā izceļoju uz Ameriku, kur patentēju noteikta svara un dimensiju Mocarellas siera bumbiņu izgatavošanu," savu dzīvesstāstu sāk Visvaldis Dzenis.

"Pirmo reizi atkal atbraucu uz Latviju 1988. gadā – Tautas frontes dibināšanas laikā. Nāca otrā brīvvalsts, un man gribējās kaut ko darīt dzimtenes labā, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka visam pamatā ir uzņēmējdarbība. Arī te tā bija vajadzīga. Pa ceļam no Rīgas uz savu dzimto Daugavpils pusi neredzēju nevienu govju ganāmpulku, bet mana mašīna Ņūdžersijā taisīja trīs tūkstošus kilogramu siera stundā. Tā kā piensaimniecībā, kā man šķita, šeit trūks piena, nolēmu pievērsties eļļas liniem. Atvedu no Anglijas 60 tonnas eļļas linu sēklu, izdalīju pa trim vietām Valmierā, Viļānos un Aucē, bet uznāca lieti un aukstums, un nekas labs ar liniem nesanāca. Tad izdomāju, ka varētu ražot kaut ko, tā teikt, zem jumta, un pievērsos kokapstrādei."

Vietas izvēle Allažos bijusi nejauša – šeit, lai arī izsaimniekota, jau atradās kokapstādes ražotnes infrastruktūra. "Tas bija lētāk, nekā sākt kaut kur pļavā, tukšā vietā. Tiesa, trīs gadus negāja labi, un mans uzņēmums nonācu uz maksātnespējas sliekšņa. Tad 1998. gadā pārveidojāmies par "Kokapstrādi 98". Līdz brīdim, kamēr par uzņēmuma vadītāju kļuva mans radinieks Gunārs Dzenis, bija nomainījušies trīs vadītāji. Teikšu, kā ir, – viņi visi zaga, bet ko tur var darīt, ja pats neesi klāt.

Būvinženieris Gunārs, kurš uzņēmumā sāka strādāt kā baļķu ripinātājs, tagad ir "Kokapstrādes 98" sirds, prāts un rokas. Tas ir ļoti labi, ja ir cilvēki, kas darbojas ar tevi kopā un ir ar mieru turēt līdzi," teic Visvaldis Dzenis. Savukārt Gunārs pats piebilst, ka koka darbi viņam bijuši tuvi jau kopš bērnības, kad tēvs iemācījis apieties ar ēveli un izgatavot dažādas koka detaļas.

Latvijā paliek tikai divi procenti saražotā
"Kokapstrāde 98" ir lielākais eksportētājs no Latvijas uz Norvēģiju. "Mūsu atrašanās vieta ir priekšrocība, salīdzinot, piemēram, ar Ķīnu, jo esam tikai "ezera" otrā krastā, raugoties no Skandināvijas vai Rietumeiropas puses," skaidro uzņēmuma patriarhs.

Eksportam tiek ražotas durvju aplodas, kājlīstes, palodzes un citi apdares materiāli. No neizlietotajiem kokmateriālu pārpalikumiem tirgum tiek ražotas skaidu briketes, ko pašā uzņēmumā sauc par Allažu banku. Nedz skaidas, nedz atgriezumus "Kokapstrādes 98" teritorijā tiešām nekur apkārt mētājamies neredz, un šeit mēdz jokot, ka no iepirktā koka neizmantoti paliek tikai dūmi. Patlaban tiek attīstīta arī karkasa māju ražošana.

"Ja pirmajos gados trūka pieredzes, pareizo tehnoloģiju, kontaktu eksporta tirgos un uzņēmumā strādāja tikai 20 cilvēku, pašlaik tikai ar pašu finansējumu esam atraduši iespējas, kā piemēroties jaunajām tirgus prasībām. Arī jaunās, modernās krāsošanas tehnoloģijas ir ieviestas pašu spēkiem," teic "Kokapstrāde 98" valdes loceklis Gunārs Dzenis.

Savukārt, stāstot par jauno ēvelēšanas un krāsošanas līniju, kas novietota jaunuzceltā ražošanas ēkā, Visvaldis Dzenis stāsta, ka tā ir kombinēta no Vācijā, Zviedrijā un Itālijā ražotām iekārtām: "Var teikt, ka tas ir pats labākais, kas pasaulē šobrīd ir. No otras puses, neviens pirms mums tā nav rīkojies, lai izveidotu šādu ražošanas līniju."

Mūsu pavēlnieks ir tirgus
Visvaldis Dzenis bilst, ka, lai zinātu, kurā virzienā iet, cilvēkam jābūt pastāvīgām novērošanas spējām, jo "mūsu rīcības pavēlnieks ir tirgus. Mēs jau neražojam tikai savam priekam, bet gan to, ko varam pārdot, un pārdodam tam, kurš var samaksāt". Latvijā paliekot tikai divi procenti "Kokapstrādes 98" produkcijas.

"Vairāk neviens nepērk. Ja pirktu – ražotu un pārdotu," viņš atzīst. "Ja ir ticība un cilvēks uz to pastāv un redz jēgu savam darbam, tad virziens ir pareizs. Piemēram, mūsu gadījumā kokam ir milzīga vērība, tikai tas jāpasniedz tādā veidā, kā to tirgus vēlas. Mums jau nav tik svarīgi, kāpēc cilvēki grib tieši to vai citu lietu. Mums ir svarīgi, ka viņi grib un ir gatavi par to atdot naudu. Protams, mēs jau arī neražojam to, par ko nezinām, vai pārdosim, bet to, kas ir paredzēts noteiktos līgumos. Tad atkal ejam tālāk. Mēs darām to, ko varam izdarīt, un citi lai dara to, kas viņiem labāk sanāk."

Tikmēr Gunārs Dzenis situāciju skaidro šādi: "Mēs ražojam diezgan respektējamu produkcijas apjomu, un Latvijas tirgus mums vienkārši ir par mazu, lai šeit visu saražoto pārdotu. Ja runājam, piemēram, par apdares līstēm, Latvijā šajā ziņā nav definētu standartu, un līdzīgas līstes ražo arī nelielās sērijās galdniecībās. Mums svarīgākais ir apjoms. Arī maksātspēja Latvijā ir zemāka nekā tā saucamajā vecajā Eiropā. Turklāt Latvijā koka izstrādājumi nav deficīts, bet eksports ir labs valstij kopumā. Mūsu gadījumā ir tā, ka – jo tirgus plašāks, jo labāk. Turklāt mēs esam Eiropā, un robežu ciet taisīšana lai paliek Krievijai un Baltkrievijai."

Labums arī novadam un pagastam
"Mēs mākam ražot lētu siltumu, jo savus atkritumus šķeldojam," turpina Gunārs Dzenis. Viņš skaidro, ka, uzstādot vēl vienu apkures katlu, būtu iespējams piegādāt siltumu arī Allažu pagastam. Atliekot tikai atrisināt siltumtrases jautājumus. Arī citviet Eiropā tā esot ierasta prakse, ka apdzīvotā vietā, kur ir kāds kokapstrādes uzņēmums, tas ražo siltumu saviem kaimiņiem. Cenas parasti ir izdevīgas abām pusēm.

Jāpiebilst, ka jau vairākus gadus SIA "Kokpārstrāde 98" novada 18. novembra Goda dienas pasākumā saņēmusi apbalvojumu nominācijā "Gada uzņēmums" kā "Lielākais iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs, kura uzņēmējdarbība reģistrēta Siguldas novada Allažu pagastā", bet Gunāram Dzenim nominācijā "Siguldas novada Gada cilvēks 2012" tika pasniegta novada domes pateicība par atbalstu Allažu pamatskolas daudzbērnu ģimenēm, Allažu pamatskolai un basketbola klubam "Sigulda".