Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Varētu attīstīties, bet pietrūkst zemes
Kā liecina zemesgrāmatu apliecība, 2011. gadā uzņēmēju Zeļinsku ģimene Ikšķiles lauku teritorijā Daugavas krastā nopirka 453 kvadrātmetrus zemes ar administratīvo ēku jeb īpašumu "Krasti". Tagad tā ir Ziedu iela 26. Pieminētie zemes kvadrātmetri tika atdalīti no Ikšķiles evaņģēliski luteriskās draudzes saimniecības.

Nav nekāds noslēpums, ka Nikolajs Zeļinskis par to samaksājis 4530 latu, un Ikšķiles zemes tirgū tolaik tā bija abām pusēm pieņemama cena. Vēl 150 kvadrātmetri zemes tiek nomāti no baznīcas.

Pašlaik uz iegādātā zemes gabaliņa Zeļinsku ģimene nodarbojas ar gaļas pārstrādi un SIA "Ikšķiles delikateses" produkciju piegādā vairāk nekā 70 mazajiem veikaliņiem, kā arī firmai "Enhars", dodot darbu desmit strādniekiem. Ražošanu varētu paplašināt un attīstīt tālāk, jo ir iespēja īstenot Eiropas fondu naudu ražošanas infrastruktūras pilnveidošanai, kas darbavietu skaitu uzņēmumā ļautu palielināt pat divas reizes, bet pietrūkst zemes, kur izvērsties.

Tie būtu aptuveni 700 kvadrātmetru praktiski neizmantotas teritorijas turpat blakus aiz SIA "Ikšķiles delikateses" sētas. Zināms, ka daudzviet cilvēki spējuši vienoties ar kaimiņiem, pirkuši, pārdevuši vai iznomājuši savu zemi, gūstot savstarpēju labumu, bet šoreiz tā nav. Un nav skaidrs, vai tik drīz arī būs.

Tikmēr "Ikšķiles delikateses" savu ražošanu nevar intensificēt, piemēram, iekārtojot otro stāvu uzņēmuma ēkā. Novada dome to atļauj. Taču, lai nodotu kompleksu ekspluatācijā, apkārt uzņēmumam sešu metru attālumā no ceha sienas jāuzceļ ugunsmūris, kas izmaksā aptuveni 15 tūkstošus eiro. Būvvalde, ņemot vērā neseno traģēdiju veikalā "Maxima", ir kļuvusi nepiekāpīga. Tiesa, nav jau īsti brīvas zemes, uz kuras mūri varētu uzcelt.

Trumpis – baznīcas zeme un tiesas priedums
Turpat blakus Zeļinsku ģimenei saimnieko uzņēmējs un motosportistu aprindās pazīstama personība Jānis Kempelis. Būdams Ikšķiles iedzimtais, viņš 90. gados ieguva ēkas Līvciema ielā, kur kādreiz meliorācijas vajadzībām ražotas plastmasas caurules.

Tiesa, par firmu "Kemko plast" pēdējā laikā nekas daudz nav dzirdēts. Arī pēc apkārtējo iedzīvotāju novērojumiem var spriest, ka šajā ziņā ražošana drīzāk ir apstājusies. Un vēl Ikšķilē runā, ka savulaik J. Kempelis iekūlies nekustamā īpašuma nodokļu parādos, bet izeju, lai no radušās ķibeles izkultos un izdzīvotu kā uzņēmējs, atradis. Vismaz interneta lapās var atrast uz viņa vārda reģistrētu uzņēmumu "CREFO Status". Bet ne par to ir stāsts.

Lietas būtība ir tāda, ka J. Kempelim piederošās ēkas atrodas uz 1,33 hektāru lielas Ikšķiles evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzei piederošas zemes, ko viņš par gluži simbolisku summu iznomā no baznīcas. Pat uzmetot paviršu skatienu lielajam asfaltētajam laukumam aiz J. Kempeļa pārvaldījumu žoga, ir skaidrs, ka, ja to uzlūko kā ražošanas teritoriju, peļņu tā nenes.

Protams, tā varētu būt vieta ražošanas līdzekļu uzglabāšanai, ja par tādiem var uzskatīt, piemēram, vecu kabeļu spoli vai divas cisternas. Bet pēc kaut kāda finansiāla izdevīguma tur tomēr vienalga neož.

Izeju varētu atrast, vienojoties par daļas J. Kempeļa rīcībā esošās teritorijas iznomāšanu vai pārpirkšanu, bet kaimiņš gan novada domē, gan no baznīcas puses raksturots kā "nepiekāpīgs cilvēks". Vēl ir kāds cits raksturojums, kas norāda, ka "draudzes rīcībā nav iespēju sarunu vešanai ar J. Kempeli par izmaiņām nomas līgumā". Pieminētais nomas līgums būs spēkā līdz 2017. gadam.

Jāņa Kempeļa viedokli iegūt neizdevās.

Radušos situāciju varētu raksturot tā: starp Zeļinskiem un J. Kempeli ir izveidojies tāds kā kurlā un mēmā dialogs, kas notiek uz baznīcas un pašvaldības klusējoša fona. To apliecināja arī dzirdētais, uzklausot Ikšķiles novada domes priekšsēdētāju Induli Trapiņu. Viņš gan garos skaidrojumos un vēsturiskos ekskursos neizplūda, tikai sacīja: "Cik pašvaldībai zināms, Zeļinska kungam pieder uzņēmums Ziedu ielā 26, kur tiek ražoti gaļas izstrādājumi un kūpinājumi. Lai īstenotu Eiropas struktūrfondu līdzekļu apgūšanas projektu ražošanas pilnveidošanai, viņam pietrūkst teritorijas, kur to izdarīt. Zeme, kuru viņš cer iegūt, pieder Ikšķiles evaņģēliski luteriskajai draudzei, kuru tā ir iznomājusi SIA "Kemko plast" direktoram Jānim Kempelim.

Cik zinu, sakarā ar nodokļu parādiem J. Kempelim bija tiesvedības process, taču, kad valsts deva iespēju par nekustamā īpašuma nodokļu parādiem norēķināties laika gaitā, viņš pašvaldībā iesniedza atmaksas grafiku, ko skrupulozi pilda. Tātad te no pašvaldības puses viss ir kārtībā. No otras puses, ja Zeļinska kungs nevar vienoties ar luterāņu draudzi un Kempeļa kungu, tad pašvaldība šoreiz ir bezspēcīga. Tas ir divu īpašnieku strīds, kas risināms civiltiesiskā kārtībā. Ja mūsu rīcībā būtu kādi noderīgi instrumenti, kā palīdzēt "Ikšķiles delikatesei", mēs ar prieku to darītu, jo mums ir svarīga jebkura darbavieta, kas novadā tiek radīta."

Mazliet dāsnāks savos skaidrojumos par riņķa danci ap J. Kempeļa apsaimniekotajiem 1,33 hektāriem ir Ikšķiles evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks un novada domes deputāts Jānis Rudzītis. Viņš stāsta, ka ar J. Kempeli novadu saista tiesas ceļā apstiprināts līgums, jo viņam ir jānokārto parādsaistības. Turklāt uz zemesgabala ir būves, ko viņš savulaik nopircis. Arī asfalts, ar ko noklāts laukums, ir būve.

"Es saprotu, ka baznīcai nav intereses strīdēties nedz ar Zeļinska, nedz Kempeļa kungu, bet Zeļinska kungam tomēr vajadzētu vienoties ar Kempeļa kungu, lai arī pēdējais droši vien ir grūti runājams cilvēks ar raksturu," stāsta J. Rudzītis. Vēl viņš esot dzirdējis, ka J. Kempelis gribot, lai baznīca viņam tos 1,33 hektārus pārdod par vienu latu, tagad tā droši vien būtu atbilstoša summa eiro, bet baznīcas valde gan tādām prasībām nepiekrīt. Visiem taču esot skaidrs, ka zeme Ikšķilē tik maz nemaksā.

"Un tā nu šī lieta stāv uz vietas, jo zemes noma jau tiek maksāta," teic J. Rudzītis un piebilst, ka iemeslu, lai zemesgabalu Kempelim atņemtu, varētu atrast, bet tad nāktos tiesāties, un baznīcai tas nav pa spēkam. Ja Zeļinskis spētu vienoties ar Kempeli par zemes iznomāšanu vai pārdošanu, baznīca piekristu, bet citādi neko tur darīt nevar. Atliek vien gaidīt 2017. gadu, kas, iespējams, ieviesīs kādas izmaiņas šajā stāstā, kas pašlaik nav pa prātam nevienam.