Tas nāk no Jura Gierkena zemnieku saimniecības, kurš pavisam nesen saņēma titulu "Piena barons 2013" par lielāko svaigpiena daudzuma piegādi Vidzemē.
Ražīgas govis
No Jura Gierkena un viņa dēla Mārtiņa Gierkena saimniecības Lēdurgā uz Valmieru katru dienu aizved aptuveni 12 tonnas piena. Par to patlaban gādā aptuveni 470 gotiņas, bet pavasarī to skaits pieaugs līdz 500. Slaucot trīs reizes, no katras gotiņas iegūst vismaz 30 litrus jeb trīs spaiņus piena dienā. Ir gotiņas, kas dod pat 60 un 70 litrus. Gadā katra kopumā dod vidēji 10 tūkstošus litru piena, un viss saimniecībā izslauktais piens nonāk 'Valmieras piena" kombinātā.
Pilnvērtīga barība
"Pārsvarā mēs audzējam Holšteinas melnraibās šķirnes govis, kas ir speciāla piena šķirne. Mēs gādājam par to, lai gotiņas ir kārtīgi paēdušas un labi jūtas, – tie ir pamatnosacījumi, lai govis būtu ražīgākas un dotu vairāk piena," izrādot kūti, stāsta saimnieka dēls Mārtiņš Gierkens. "Ēdienkartē viņām ir zāles un kukurūzas skābbarība, kas sajaukta ar dažādiem graudiem precīzās devās, lai tajā būtu visi vajadzīgie mikroelementi un makroelementi."
"Barības sastāvs ir zinātniski pamatots. To izrēķina precīzi līdz gramam, lai gotiņas saņemtu visas nepieciešamās barības vielas vajadzīgajā daudzumā," turpina pieredzējušais veterinārārsts Juris Gierkens. "Ūdeni viņas padzeras, kad un cik grib. Arī sāli katra palaiza, kad sakārojas. Sāls govīm ir ļoti nepieciešams, jo nātrija un kālija attiecība organismā ir svarīga. Ja nepietiek sāls, govīm mazinās piena daudzums un var rasties veselības problēmas. Ja gotiņas ir labi paēdušas un kūtī ir atbilstoši lopu turēšanas apstākļi, tās jūtas labi. Gotiņas ir diezgan izturīgas pret vēsumu, bet viņas ir jāsargā no mituma un caurvēja. To, lai kūtī būtu sauss, nodrošina mēslu transportieri, bet par svaigiem pakaišiem rūpējas lopkopējs."
Rūpes par teliņiem
"Visvairāk gotiņas uzmanām tad, kad tām atskrien teliņi. Tad gotiņa ir vissvarīgākā", stāsta J. Gierkens. "Arī teliņiem, kuri mīt atsevišķā kūtiņā, ir vajadzīgs daudz uzmanības."
Teļkopējas darba diena ik rītu sākas ar piena sildīšanu. Jaundzimušajiem teliņiem to dod no pudeles, līdz viņi iemācās dzert pienu no spainīša. Lielajiem teļiem sāk dot arī spēkbarību. Kad kūtiņas iemītnieki pabaroti, teļkopējas iztīra mēslus no teļu novietnes un paber tīrus pakaišus. Kad tas paveikts, klāt jau nākamā ēdienreize.
"Sešpadsmit mēnešu vecumā telītes sākam apsēklot, pēc tam tās deviņus mēnešus gaida teliņu. Pēc divu gadu vecuma gotiņas sāk dot pienu," paskaidro Mārtiņš Gierkens.
Pašu audzēta skābbarība
Lai govīm un teliņiem izaudzētu barību, saimniecība apstrādā vairāk nekā tūkstoš hektāru zemes. Aramzemi izmanto kukurūzas audzēšanai, bet pļavas – skābsiena sagatavošanai. Graudus saimniecībā neaudzē, bet iegādājas no citiem zemniekiem. Augsnei regulāri tiek veiktas analīzes un dots auglības uzlabošanai nepieciešamais mēslojums. Ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu saimniecībā ir iegādāta visa zemes apstrādei un lopbarības sagatavošanai nepieciešamā tehnika.
Aptuveni 60–70 % zemes ir Gierkenu īpašums, pārējo viņi nomā. "Zeme laukos ir saimniekošanas pamatu pamats. Uz nomas zemēm nevar dzīvot, jo uz tām perspektīvā neko nevar plānot. Tāpēc, lai paplašinātu ražošanu, mēs zemi pamazām pērkam klāt, ja kāds to piedāvā," stāsta Mārtiņš Gierkens.
"Domāju, ka likums, kas patlaban ir pieņemts, ir ļoti pareizs. Priekšroka zemes iegādē ir kaimiņos esošam zemniekam, kurš dzīvo un strādā uz vietas," atzīst Juris Gierkens. "Ārzemnieki var atļauties pirkt zemi par lielāku cenu, samaksājot visu naudu uzreiz, bet pēc tam šo zemi izīrē – protams, ka par trīsreiz lielāku cenu."
"Ļoti vajadzīgs un reāls atbalsts ir arī valsts piešķirtā nauda, ko zemnieki var saņemt Hipotēku bankā. Cilvēkiem, kuri nodarbojas vai grib nodarboties ar lauksaimniecību, ir iespējams iegādāties zemi uz izdevīgiem nosacījumiem un labiem procentiem. Banka visu zemes iegādei nepieciešamo naudu iedod uzreiz, samaksājot par to. Cilvēks tūdaļ var sākt saimniekot, aizdevumu atdodot 20 gadu laikā," atzinīgi vērtē Mārtiņš Gierkens.
Lopkopībai ir perspektīva
"Cilvēkiem pārtika vienmēr būs vajadzīga, tāpēc ar lopkopību un zemkopību ir vērts nodarboties," saka Mārtiņš.
"Man ir svarīgi, ka esmu brīvs un pats esmu saimnieks – gan attiecībā uz savu darbu, gan dzīvi. Un Latvijā piena lopkopēji ir kolēģi, nevis konkurenti. Mēs sazvanāmies un padalāmies pieredzē, sadarbojamies," teic Juris Gierkens un atzīst, ka savulaik uz Lēdurgu no Ādažiem atnācis tikai dēla uzņēmības dēļ, kurš tolaik bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes students, bet nu jau ir diplomēts speciālists.
Lēdurgas pagasta piensaimniecības "J. Gierkena ZS" govis gadā dod vidēji 10 tūkstošus litru piena katra.
