Viņi abi jau ceturto gadu saimnieko zem viena jumta Ķekavas novada Daugmalē, zemnieku saimniecībā "Dorītes".
Pampāļu podos jūtams Kurzemes amatnieku rokraksts
"Esmu iedzimtā pampāļniece neskaitāmās paaudzēs," atklāj Linda Kunstmane. "Mans vecvectēvs Jānis Barons bija Pampāļu muižas kalējs, ieguva zemi jaunsaimniecībai un uzbūvēja dzimtas mājas "Ozolus". Arī mana mamma, kam ļoti patika strādāt rokdarbus, un viņas senči ir no Pampāļiem. Domāju, ka no viņiem arī manī ir tas amatnieka gars iekšā. Tāpēc es iestājos Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, kur apguvu tradicionālo Kurzemes keramiku, kas man ļoti patīk ar tai raksturīgajām lakoniskajām formām un praktiskumu."
"Vecāsmātes brālis man stāstīja, ka arī Pampāļos bijis vietējais podnieks, kurš apkārtnē dzīvojošajiem ļaudīm taisījis visus saimniecībā nepieciešamos traukus – podus miltiem, zaptēm, taukiem utt.," turpina keramiķe. "Katram podam bijusi sava forma, zaptes trauki bija taisni, lai tajos būtu pēc iespējas mazāk gaisa, tātad konservējoši, bet skābputrai paredzētie – apaļi un vēderaini. Daudziem podiem augšpusē visapkārt bijusi gropīte jeb rieviņa ne tikai smukumam, bet arī tādēļ, lai traukus var ciešāk nosiet ar auklu, kad tiem uzliek virsū pergamentu. Vietējais podnieks bija ņēmis vērā arī neskaitāmas citas nianses, un apkārtnes saimniecēm tas esot ļoti paticis."
L. Kunstmane atzīst, ka arī viņa taisa gandrīz tikai tādus izstrādājumus, kam ir praktisks izmantojums – dažāda lieluma podus, bļodas, krūzes, sāls, cukura un medus podiņus, piltuves, caurdurus, svečturus, zvaniņus.
"Traukus virpojot, rokas pašas jūt, kādiem tiem jābūt, lai tie ir parocīgi lietojami, viegli kopjami, izturīgi un skaisti," stāsta keramiķe. Viņa atklāj, ka pati daudz saimnieko virtuvē, gatavo ēst, jo ir mamma četriem bērniem, un ikdienā lieto praktiski tikai savus traukus, tāpēc jūt, kādiem tiem jābūt. Māksliniece vērīgi ieklausās arī citu teiktajā un ir pārliecināta – ja dara to, kas ļoti patīk, tad darbs pats māca darītāju.
Tūkstošgadīgu purva sakņu rokturi
"Tas, ko varu saukt par savu pienesumu Kurzemes keramikā, ir trauku rokturi, kas izgatavoti no purva saknēm," uzskata L. Kunstmane. "Šī ideja man radās pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad uz Jāņiem gribēju uztaisīt jaunus kausus. Ienāca prātā, ka tiem varētu būt koka rokturi. Taču nācās iziet cauri ļoti ilgam meklējumu un pieredzes ceļam, līdz es atradu īstos paņēmienus, kā saknes sagatavot un piestiprināt traukiem.
Tehnoloģiju, ko izmantoju joprojām, esmu patentējusi, jo tobrīd ne pie mums, ne citur rokturus no tūkstošgadīgām purva saknēm keramikas traukiem neviens negatavoja. Brūni sārtais tonis saknēm ir veidojies dabiski, tāpat kā impregnācija, jo tās gadsimtiem ilgi gulējušas purva rāvā. Ir krietni jāpastrādā ar zāģīti un asu nazīti, līdz dabū tās saknes, kas patiešām der. Nevar paņemt kuru katru sakni, tai ir jābūt tādai, kas atkārto trauka formu, citādi keramikas bļoda, krūze vai pods neuzrunās cilvēku."
Māksliniece atzīst, ka tik daudz laika veltījusi trauku rokturu izgatavošanai tāpēc, ka tieši osiņas ir tās, kas keramikas izstrādājumiem saplīst vispirms.
No māla ar akmenim raksturīgu izturību
"Es daudz darba, spēka un ideju ieguldu savos keramikas izstrādājumos, tāpēc man gribas, lai tie ir stipri, izturīgi un ilgi kalpo," atzīstas keramiķe. "Trauku stiprumu un izturību garantē labs māls. Esmu izmēģinājusi dažādus Latvijā pieejamus mālus, līdz atradu izcilas kvalitātes mālu, ko izgatavo vienas lietuviešu ģimenes uzņēmums.
Viņi ļoti godprātīgi filtrē mālu un mīca kopā vairāku veidu mālus, iegūstot ļoti smalkas struktūras masu, kura ir gaiši dzeltenīga un no kuras izgatavotajiem izstrādājumiem piemīt gandrīz vai akmenim raksturīga izturība. Šā māla traukus varu apdedzināt ļoti augstā temperatūrā, vismaz 1030 grādos, un tāpēc tie zināmā mērā līdzinās porcelānam. To liecina arī skaņa, kas rodas, trauka malai viegli uzsitot ar karoti, – tā ir smalka, dzidra un atgādina zvana skaņu."
Trauku iekšpuses glazētas ar "irbīti"
"Tā kā mani trauki ir domāti biežai un praktiskai lietošanai, ļoti nopietnu uzmanību pievēršu arī māla izstrādājumu glazūrai. Izmantoju tikai augstākās kvalitātes vācu glazūras, kas atbilst visiem pārtikas traukiem noteiktajiem standartiem," turpina māksliniece.
"Runājot par krāsu gammu, esmu izgājusi cauri vairākiem periodiem. Kādreiz tos glazēju diezgan krāsainus, bet patlaban man patīk vienkāršas un tīras glazūras. Ļoti patīk arī melnā keramika jeb svēpētie trauki. Tie labi izskatās, bet nav tik praktiski lietojot, jo bez glazūras tomēr ir poriņas, kas piesūcas ar ēdienu. Tāpēc es lietoju melno glazūru, kas pēc izskata mazliet imitē svēpētos traukus, bet ir praktiski izmantojami, jo tiem mitrums cauri nekādā veidā nesūksies.
Visiem traukiem glazēju gaišu iekšpusi, jo man pašai patīk, ka es redzu, kas traukā ir iekšā un vai tas ir kārtīgi izmazgāts. Pat karafēm glazēju gaišas iekšpuses, lai arī tur pavisam maz ko var saskatīt. Šim nolūkam lietoju tās glazūras, kas neveido tā sauktās matveida plaisiņas. Mana favorīte ir gaišā akmens glazūra, kuru esmu iesaukusi par "irbīti", jo tai ir mazi tumši punktiņi kā irbītes oliņām.
Visus traukus virpoju, glazēju un apdedzinu pati, vienīgi saknes man palīdz sagādāt vecākais dēls," stāsta māksliniece. "Gatavos izstrādājumus var apskatīt, nopirkt un arī pasūtīt "Medus istabā" Vecrīgā, netālu no Pētera baznīcas, vai pie mums Daugmalē."
