Veiksmes faktors – tomātu mērce
“Spilva” pirms deviņiem gadiem dibināta uz Bulduru dārzkopības tehnikuma bāzes. Kādreizējie studenti tur gājuši praksi, lai kļūtu par tehnologiem. Tajā laikā cehā bijušas divas ražošanas līnijas – sulu un mārrutku līnija (tolaik sulas bijušas vienīgi trīslitru burkās). Toreizējais cehs bija kāda desmitā daļa no šī brīža platības, atceras D. Erciņa Užāne. Babītes novada nostūri, kur atrodas ražošanas uzņēmums, sauc Spilve, un īpašnieki arī uzņēmumu gribējuši nosaukt tādā pašā vārdā. Tas neesot bijis iespējams, jo uzņēmums ar šādu nosaukumu jau bijis reģistrēts.
“Tad nolēma nomainīt galotni un radās “Spilva”,” piebilst D. Erciņa Užāne. 1992. gadā “Spilva” bija pavisam neliela – viens no simt pārstrādes uzņēmumiem Latvijā. 1994. gads vēsturē iegājis kā tomātu mērces gads – sākta tās ražošana. “Tagad esam pieraduši, ka visiem ir plus mīnus vienādas garšas, bet tajā laikā ļoti atšķīrāmies. Mēs tomātu pastu iepirkām no Izraēlas, bet pārējie – no Krievijas. No kaimiņvalsts ievestajām bija sīva un skāba garša. Varētu teikt, ka tas bija veiksmes faktors, ar ko mēs iekarojām savu vietu tirgū un ieguvām daudz patērētājus,” uzskata D. Erciņa Užāne. Tomātu mērces receptūra neesot mainīta jau kopš pašiem “Spilvas” pirmsākumiem. Pēc diviem trim gadiem tomātu mērču klāstu paplašināja ar saldo, aso, šašliku un citām mērcēm.
Mārrutki no Ungārijas
90,5 % no iepirktajiem dārzeņiem un ogām ir vietējo ražotāju. “Cenšamies visu maksimāli nopirkt šeit pat uz vietas,” saka kvalitātes un ražošanas direktore Egita Bērziņa. Viņa atklāj, ka gandrīz visu “Spilvai” nepieciešamo nodrošina vietējie lauksaimnieki. Izņēmums esot mārrutku saknes. “Esam ieinteresēti tās saknes nopirkt šeit, bet atsaucība ir tuvu nullei. Ar vietējo zemnieku saražoto mums nepietiek, viņi nespēj nodrošināt mūsu pieprasījumu, tāpēc esam spiesti meklēt citviet.” Lielākoties “Spilva” mārrutkus iepērk no ungāriem. “Viņi māk izaudzēt lielākas saknes, un garšas ziņā tie ir pat nedaudz asāki,” stāsta E. Bērziņa.
Ražo arī garšvielas un tējas
2009. gadā “Spilva” iegādājusies arī “Latplanta” tējas un garšvielu zīmolu, kas iepriekš atradies Siguldā. Bijušie uzņēmuma īpašnieki pārcēlušies dzīvot uz Jaunzēlandi, tāpēc biznesu Latvijā pārdevuši. “Tagad garšvielas un tējas ražojam tepat uz vietas. No “Latplanta” visvairāk ieinteresēja garšvielas – līdz tam arī “Spilva” savos produktos tās izmantoja, tāpēc bija izdevīgi, ka paši varam sagatavot garšvielas, ko izmantot pārtikas ražošanā. Sākās viss ar garšvielām un tējas nāca komplektā,” pastāsta E. Bērziņa. “Spilvas” vadība atzīst, ka ar tēju un garšvielu ražošanu veicas labi, bet par savu vietu tirgū cīņa turpinās. Vairāk nekā gads bijis nepieciešams iepakojuma nomaiņai, logotipa modernizēšanai, tāpēc īsti ar garšvielām “Spilva” strādā vien pus gadu. Kad “Latplanta” bijusi vēl siguldiešu rokās, ticis attīstīts eksports, īpaši neaizraujoties ar Latviju, bet, “Spilvas” rokās nonācis, uzņēmums tagad darbojas tikai Latvijas tirgū.
Uz Īriju ar latviešu etiķetēm
Līdz 1998. gadam “Spilva” savu produkciju eksportējusi vien uz Krieviju un Igauniju un tirgojusi tepat uz vietas Latvijā, bet no 2000. līdz 2010. gadam arī uz Lietuvu un nedaudz Somiju. Šogad salīdzinājumā ar pagājušo gadu eksports pieaudzis par gandrīz 16 %. Spilva sākusi strādāt ar jauniem tirgiem, tādiem kā Azerbaidžāna, Ukraina, Baltkrievija, Kazahstāna un Īrija. Procentuāli lielākais “Spilvas” eksporta pieaugums šī gada pirmajos astoņos mēnešos bijis Īrijā. Tur eksportēts par 87,4 % vairāk Spilvas produkcijas nekā 2010. gadā.
“Spilvas” vadība to skaidro ar Latvijas iedzīvotāju pārcelšanos uz dzīvi Īrijā. “Mūsu galvenie klienti Īrijā ir latvieši. To, ko mēs būtu pārdevuši šeit, viņi tagad pērk Īrijā,” paskaidro D. Erciņa-Užāne. Arī tur izceļotāji no Latvijas grib pirkt iemīļotus un pazīstamus Latvijas produktus, tādēļ pieprasījums strauji pieaudzis. “Savus ražojumus uz Īriju piegādājam ar etiķetēm latviešu valodā,” stāsta D. Erciņa-Užāne.
Vislielāko eksporta potenciālu “Spilva” saskata Ukrainas un Kazahstānas tirgos. Tās ir salīdzinoši attīstītas valstis ar lielu iedzīvotāju skaitu un labu pirktspēju. Protams, vieglāk esot strādāt ar Eiropas valstu tirgiem, jo tie labāk iepazīti un līdzīgāki Latvijas tirgum. Ar attālākām valstīm, tādām kā Kazahstāna, Azerbaidžāna, sadarboties esot grūtāk, jo iedzīvotāju gaumes un ieradumi atšķiras no mums ierastā. “Ir produkti, kur mums ir līdzīgas patēriņa tradīcijas, bet tajā pašā laikā tirgi diezgan sveši salīdzinājumā ar Eiropu. Eiropā mēs ēdam diezgan līdzīgi un piedevas lietojam līdzīgi, bet Kazahstānā tas ir pilnīgi citādāk,” skaidro D. Erciņa-Užāne.
Garšas nākas pielāgot
“Katrs tirgus tiek apskatīts atsevišķi. Ja nepieciešams, jāpielāgo arī garšas īpašības,” atklāj E. Bērziņa. Piemēram, uz Igauniju tiek sūtīta pusdienu mērce, bet uz Zviedriju tomātu mērce ar čili – produkti, kas Latvijā nav nopērkami. “Pusdienu mērces, piemēram, ir ļoti garšīgas, bet Latvijas tirgum pārāk dārgas,” spriež D. Erciņa-Užāne. Lielākā daļa produktu tomēr sakrīt ar Latvijā nopērkamajiem, lai gan ēšanas paradumi atšķiras. E. Bērziņa pastāstīja, ka igauņu iecienītie produkti ir daudz saldāki. Pat marinēti gurķi Igaunijā esot daudz saldāki nekā Latvijā. Līdzīgi esot ar skandināviem. “Arī majonēzes viņiem ir saldākas un treknākas. Ja mēs viņiem ražojam tās kategorijas produktus, tad taisām tādus, kādus viņi grib. Mūsējo majonēzi tur pārdot nevar,” atklāj E. Bērziņa. Ar Krievijas, Ukrainas un Lietuvas tirgiem esot viegli – uzturā lietotie produkti esot gandrīz identiski kā pie mums. Bet Azerbaidžānā un Kazahstānā cieņā ir asi ēdieni.
Runājot par ēdieniem, kuri atšķiras visvairāk, D. Erciņa-Užāne atklāj, ka latvieši un lietuvieši vienīgie ēd un zina, kas ir skābenes. “Somijā cilvēki jautā – ko jūs ar to zāli darāt? Viņi nesaprot, kā mēs no zāles varam vārīt zupu. Līdzīgi ir ar auksto zupu – skandināviem tas šķiet savādi un nepieņemami,” pastāsta mārketinga direktore.