I. Kaimiņš ir autors lielākajai daļai produktu, ko joprojām ražo “Medicamina”. Uzņēmuma pamatlicējs jau trīs gadus ir viņā saulē, taču viņa idejas turpina attīstīt dēls, kurš ar mums tiekas pēc skujkoku ēteriskajām eļļām spēcīgi smaržojošā kabinetā. Ēka Salaspilī, Gaismas ielā 20C, kuru pirms dažiem gadiem iegādājās “Medicamina”, ir leģendāra, tāpat kā direktora kabinets. Remontējot ēku, zem grīdām atklājušās milzīgas kabeļu virtenes – tieši te 1991. gadā darbojies konspiratīvais radio – slepenā studija, no kurienes lielā slepenībā ar jaunākajām ziņām “Latvijas radio” apgādāja sabiedrību. To meklēja, bet neatrada kaujas vienība OMON. Studija bijusi tagadējā J. Kaimiņa kabinetā, kur tagad iemājojis eiroremonts. Pagājis aptuveni gads, kopš uzņēmumā nomainījušās darbinieku paaudzes. Lai šī ražotne darbotos, nepieciešami seši darbinieki, saka direktors.
Arī Latvijas mērogam “Medicamina” ir neliels uzņēmums. Jāstrādā labāk, atskatoties uz aizvadītājiem gadiem, vērtē direktors, lai gan rezultāti esot gājuši uz augšu. Uzrāviens noticis 2010. gada vasarā, kad Latviju pārsteidza odu bari. Cilvēki aptiekās un veikalos masveidā izpirkuši pretodu līdzekļus. Piegādātājiem beidzās iepirktā prece, savukārt ražotājiem izsīka ne vien saražotais, bet arī izejvielas un pat iepakojamais materiāls. “Medicamina” izmantoja šo brīdi, lai nebijušos apjomos kāpinātu sava “Odiņa” pārdošanu. Tik ātri nespēja noreaģēt arī importētāji no Eiropas. “Bijām palikuši vienīgie, kas ražoja. Gājām uz visu banku, lai sagādātu izejvielas, braucām tām pakaļ uz Igauniju, uz Sanktpēterburgu.” Pirkuši pat izejvielas no citiem uzņēmumiem, kas izejvielas jau bija nopirkuši no piegādātājiem, bet nevarējuši realizēt.
Precīza zinātne
Produktu sastāvs tapis, zinātnieku komandai meklējot efektīvāko dabā. Gan pašmāju augu valstī, gan siltākās zemēs. Plašās Padomju Savienības laikā nebija problēmu iegūt eksotisko augu ēteriskās eļļas no dienvidzemēm, tagad tās jāpasūta, piemēram, no Klusā okeāna valstīm, ASV, Ķīnas. J. Kaimiņš gan piebilst, ka, iespējams, vielas pret visām kaitēm var atrast arī Latvijas dabā. “Tikai labāk jāmeklē!” viņš smej. Taču grūti būtu efektivitātē izkonkurēt, piemēram, citronellas ēterisko eļļu, kas ir viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem odu atbaidīšanai. Tāpat būtu grūti aizstāt tējas koku ar tā izteikti spēcīgo antimikrobu iedarbību.
“Ja bišu stropā nokļūst pele, bites to nodzeļ to līdz nāvei un vēlāk pārklāj ar propolisu, pārvēršot nelūgto ciemiņu par mūmiju. Bišu strops ir sterilākā vieta pasaulē,” J. Kaimiņš skaidro, kāpēc gandrīz visos “Medicamina” produktos ir bišu darba rezultāts – propoliss. Turklāt izmantotie bišu produkti nāk no vietējām bišu saimēm. Tas gan nav uzņēmuma vadītāja patriotisms. Imants Kaimiņš, veicot produktu izstrādi, savulaik salīdzināja dažādās Padomju Savienības vietās ievāktu propolisu, lai noteiktu labāko – ar spēcīgāko iedarbību. Sacensībā uzvarēja Latvijas propoliss – J. Kaimiņš atceras, ka pētījuma rezultātos pamatots, ka propolisu izcilu padarot īpašie Latvijas dabas apstākļi.
J. Kaimiņš, atšķirībā no sava tēva, nav zinātnieks un nav ķīmiķis – viņš ir ekonomists. Viņš apsver domu stāties augstskolā, lai studētu ķīmiju. “Tā ir precīza zinātne, ar paviršām zināšanām noteikti nepietiek.”
Ieviest kārtību bardakā
“Mazliet esmu perfekcionists,” bilst J. Kaimiņš. Viņš uzskata – labāk ieviest kārtību mazā bardakā un tikai pēc tam pārvākties uz lielāku dzīvokli, nevis uzreiz pārvākties uz lielāku dzīvokli un tur uztaisīt lielu bardaku. Viņš gan piebilst, ka uzņēmumā kārtošanas posms ir ieildzis.
“Odiņš”, “Lorozīvs”, “Lorozols”, “Hondra” ir daudzu māju aptieciņās. “Medicamina” ražo vairāk nekā 20 ārstniecības un kosmētisko līdzekļu. Daudzi no tiem nonāk tirdzniecībā Igaunijā – pagaidām ziemeļu kaimiņvalsts ir vienīgā, uz kuru salaspilieši eksportē savus ražojumus. Viens no pirmajiem produktiem gan ir brūču ziede “Rimezīvs” (atšifrējot nosaukumu – Rīgas medicīniskais adhezīvs jeb līme). Šo pirmo top produktu, piemēram, lielos daudzumos izmantoja Černobiļas avārijā cietušajiem, kam radioaktīvie putekļi bija saēduši gļotādu. Citu līdzekļu, ar ko šādu vainu ārstēt, tolaik nebija. Tāpat leģendāro “Rimezīvu” izmantoja, lai ārstētu tūkstošiem 1988. gadā Armēnijas zemestrīcē cietušos. Aptiekās to var nopirkt joprojām, un savu aktualitāti šis līdzeklis neesot zaudējis. “Mūsu ziedes veido gaisa un ūdens caurlaidīgu plēvīti uz ādas. Brūce var elpot, un paātrinās dzīšana, taču vienlaikus tā tiek pasargāta no mikrobiem,” J. Kaimiņš piespiež plaukstu pie loga – uz rūts paliek nospiedums. “Āda elpo, tās poras nedrīkst aiztaisīt ciet!”
Lielākā daļu kosmētikas produktu gan tiekot pārdoti ar izplatītāju palīdzību. “Tas nodrošina ciešāku saikni ar cilvēkiem, nekā tirgojot veikalā,” skaidro J. Kaimiņš. Turklāt neprasa ieguldījumus mārketingā, kas nelielam uzņēmumam nav mazsvarīgi.
Zobupasta – no māliem
“Latvija ļoti iegūtu, ja mēs eksportētu savus valsts iestāžu darbiniekus,” J. Kaimiņš ir cinisks. Viņš citē pazīstamo advokātu Andri Grūtupu: latvieši nekad nav bijuši labi tirgotāji vai baņķieri, bet vēsturē vienmēr bijuši labi zemnieki, amatnieki, karavīri. Tāpēc jau mūsu ierēdņiem neesot valstiskās domāšanas, tā nav izveidojusies īsajā valsts pastāvēšanas laikā. “Nepamatoti stingrie noteikumi ražotājus spiežot pie zemes – latviešu birokrāta loģika esot: ka tikai kaut kas nenotiek! Lai to panāktu, nepieciešams pēc iespējas vairāk papīru. Eiropas regulas ieviestas to maksimālajā variantā un ne jau medicīnas nozarē vien. Draugs nesen bija Slovākijā, kur ir pat eiro, taču neviens nelauza galvu par pārspīlētām prasībām, jo tādu tur nav. Kafejnīcās pat sanitārās normas ir nekādas – tas nav labi, bet norāda uz to, ka Latvija ir pārspīlējusi, piemērot Eiropas normas.” Kā labu piemēru viņš min arī Igauniju. “Rezultātā viņiem vieglāk dzīvot!”
Stāstu J. Kaimiņam, ka pagājušajā nedēļā, nopērkot zobupastu savam dēlam, izbrīnīja fakts, ka tajā ir tās pašas ķīmiskās vielas, kas pieaugušo zobu pastās. Iepriekš šķita, ka zobu pastu cilvēki pērk, lai tīrītu zobus, nevis smērētu mutē naftas produktus. J. Kaimiņš iebilst, ka prasības ir stingras, bet ne jau tā vārdā, lai produkts būtu pilnīgi nekaitīgs. Tāpēc ir izvēle – pirkt vai nepirkt milzīgu koncernu ražojumus. Piemēram, “Medicamina” zobu pasta bāzēta uz īpašiem Ukrainas baltajiem māliem jeb kaolīna, kam ir liels kalcija saturs. Tā nav žilbinoši balta. Tai nav pievienota krāsviela – titāna dioksīns, kas zobupastu padarītu absolūti baltu. J. Kaimiņš min kādu industrijas milzi, kas ražo gan populāru tēju maisiņos, gan tikpat zināmu zobupastu. Tējai tiekot pievienotas krāsvielas, kas iekrāso tēju un pie reizes arī zobus. Dzer tēju un tīri zobus.
“Tas šim uzņēmumam ir kā mūžīgais dzinējs!” smej J. Kaimiņš, jo šos produktus patērē masas un tieši tādā secībā, kā iecerējis ražotājs. Tikmēr Salaspilī neražo ne baltu, ne krāsainu un pat ne gela zobupastu. “Negājām moderno ceļu, drīzāk skatījāmies atpakaļ – ar ko cilvēki tīrījuši zobus senāk. Nekad mākslīgi izveidots ķīmisks savienojums nebūs tikpat efektīvs kā dabas veidots,” pārliecināts J. Kaimiņš. Turklāt dabisko produktu cena neesot tik liela, lai tos uzskatītu par ekskluzīviem, uzskata “Medicamina” direktors. “Tā ir dārgāka par blendamedu, toties dzīva. Vecāki cilvēki jau zina, ka, piemēram, ārstējot asinsspiedienu ar medikamentiem, bojājas aknas un nieres. Kādā brīdī par savu dzīvesveidu ir jānorēķinās. Man augstskolā mācīja, ka free lunch*nepastāv.”
Konkurenti nesnauž, bet min uz papēžiem un pat pārspēj. Taču J. Kaimiņš ir gatavs iepūst spēcīgāku vēju tēva uzvilktajās burās, lai “Medicamina” attīstītos straujāk.
* ‘brīvpusdienas’ – angļu val.