31.08.2013 14:37

Ražots Pierīgā: Labākās garšvielas nāk no Siguldas

Autors  Elīna Kondrāte
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
A. Kitins stāsta, ka melnie pipari esot tā garšviela, kurai samalt klāt varot it visu: zariņus, lapiņas, gružus un citas garšvielai nevajadzīgas lietas. Tāpēc jāuzmanās no nezināmas izcelsmes maltajiem pipariem. "Citi mānās, ka garšvielas kaltē paši. Bet iedomājieties – piemēram, no viena kilograma ķiploku var iegūt aptuveni 10 līdz 12 procentus garšvielas. Tik daudz ķiploku Latvijā nemaz nevar izaudzēt," konkurentu viltības atklāj uzņēmējs. A. Kitins stāsta, ka melnie pipari esot tā garšviela, kurai samalt klāt varot it visu: zariņus, lapiņas, gružus un citas garšvielai nevajadzīgas lietas. Tāpēc jāuzmanās no nezināmas izcelsmes maltajiem pipariem. "Citi mānās, ka garšvielas kaltē paši. Bet iedomājieties – piemēram, no viena kilograma ķiploku var iegūt aptuveni 10 līdz 12 procentus garšvielas. Tik daudz ķiploku Latvijā nemaz nevar izaudzēt," konkurentu viltības atklāj uzņēmējs. Krišjānis Grantiņš

"Zviedri iecienījuši garšvielu maisījumus ar čili pipariem. Igauņiem ir līdzīga garšas izjūta kā mums, taču leišiem patīk drusku asākas, izteiktākas nianses,"

–, tā kaimiņu tautu paradumus apraksta Siguldas novada garšvielu ražotnes SIA "Anatols" īpašnieks Anatolijs Kitins un viņa sieva Ināra.

Garšvielu ražotne šogad svin savu 21. jubileju. A. Kitins, neraugoties uz grūtībām, cer, ka ražotnei priekšā vēl vismaz tikpat ilgs mūžs. Viņa pieredze garšvielu ražošanā ir teju 40 gadi, kas gūta vairākos vadošajos pārtikas ražošanas uzņēmumos, tostarp bijis galvenais inženieris konditorejas fabrikā "Uzvara". "Tolaik bijām pirmie, kas Latvijā sāka žāvēt dārzeņus un gatavot garšvielu maisījumus," atceras A. Kitins.

Bankrotējušā vistu fermā

Uzņēmuma "Anatols" pirmsākumos telpas īrējuši, taču to īpašnieki ātri vien ievērojuši, ka uzņēmumam klājas aizvien labāk un īres maksa izaugusi līdz 1000 latiem mēnesī. Tāpēc pieņemts lēmums iegādāties pašiem savas ražotnes telpas, un tā uzņēmēji nokļuvuši Siguldā, kur ražotni iekārtojuši izsolē iegādātā bankrotējušas vistu fermas administratīvajā ēkā.

Sākumā A. Kitinam pievienojušies dēli Pēteris un Aleksejs, tad tehnologa pienākumus uzņēmusies dzīvesbiedre Ināra, pēcāk darbā iesaistījās arī meita Olga ar vīru. Tieši Olga ir viena no aktīvākajām jaunu ideju iniciatorēm. "Treknajos" gados ražotnē nodarbināti aptuveni 30 cilvēku, tagad 21.

Sākotnēji garšvielas iegādātas no ārzemju piegādātājiem, taču 90. gados to iegādi būtiski kavējis valūtas trūkums – repšikus nav bijis iespējams samainīt pret dolāriem. "Ražotni attīstījām pamazām, garšvielas pirkām pa vienam, diviem maisiem no poļiem un vāciešiem," stāsta A. Kitins. Ināra gan piebilst, ka ar poļu tirgotājiem jābūt uzmanīgiem. Viņa atceras, ka bijuši gadījumi, kad vienu reizi garšviela ir vienā krāsā, citu reizi citā.

"Tieši tāpēc sapratām, ka maisījumi ir jāgatavo pašiem pēc savām receptēm. Ja iztrūkst kāds komponents, maisījumu neražojam. Garšai jābūt nemainīgai pat pēc 10 gadiem." Tirgus nu kļuvis plašāks un garšvielas uz Siguldas ražotni ceļo pat no Singapūras, Indonēzijas, Irānas, Indijas un Ķīnas. Pašiem uz garšvielu plantācijām doties neesot vajadzības, turklāt tas būtu ļoti dārgi un laikietilpīgi. Taču nekur citur pasaulē neesot atrodamas tik aromātiskas ķimenes kā Latvijā augušās, tāpēc tās uzņēmums vienmēr iegādājoties no vietējiem lauksaimniekiem.

Pieredzēts, ka starp piegādātājiem gadoties krāpnieki. "Atsūta paraugu. Tas ir augstas kvalitātes, taču pati krava atnāk ļoti slikta." Tāpēc, pirms garšvielas nonāk veikalu plauktos, tām vienmēr tiek veiktas mikrobioloģiskās analīzes. Reiz pirms vairākiem gadiem sliktās kvalitātes dēļ nācies izbērt veselu želatīna kravu. Tomēr šādi gadījumi notiekot visai reti.

Labākās idejas top pašu virtuvē

Katrs cilvēks zina vidēji 10 līdz 15 garšvielu nosaukumus, ko izmanto. Taču aizvien garšvielu slavas zenītā ir pipari: graudos, malti, smaržīgie, sarkanie asie. Ļoti pieprasīts ir vaniļas cukurs, citronskābe, kanēlis. Ināra skaidro, ka garšvielu pieprasījumu nosaka sezona. Pašlaik, gurķu un tomātu laikā, pieprasīti ir melnie pipari un maisījums gurķu marinēšanai, tāpat arī želatīns tomātiem želejā. Sākas ābolu sezona, kad daudzas saimnieces ceps ābolmaizes, tāpēc kanēlis un vaniļas cukurs plauktos ilgi nestāv.

Ināra neskopojas ar padomiem un uzsver, ka, pirms iegādāties garšvielas, vienmēr vajagot apdomāt, cik daudz tās lietos. Ja garšvielu lietos mazākos daudzumos, labāk iegādāties mazāku iepakojumu, lai tās lieki neput plauktos, zaudējot savas īpašības. Visām saimniecēm tehnoloģe atgādina, ka garšvielas jāglabā slēgtā traukā tumsā – nerakstīts likums, ka gaismā tās zaudē krāsu. Tāpēc, ja garšviela ievietota caurspīdīgās dzirnaviņās, labāk tās ievietot virtuves skapītī. "Daudzi garšvielas novieto virtuvē uz tvaiku nosūcēja, lai ērtāk, bet tas nav pareizi. Tās kļūst mitras, saķep. Un no papīra iepakojuma garšvielas labāk pārbērt trauciņos," instruē Ināra.

Parasti labākās garšvielu maisījumu idejas rodas, aprunājoties ar pircējiem, lasot literatūru, uzklausot idejas izstādēs, kā arī pašu virtuvē. Tā pirms 10 gadiem tapis maisījums gurķu marinēšanai, aitas gaļai un medījumam. "Anatolijs ir mednieks. Man vajadzēja to medījumu kaut kā apstrādāt, un pati izdomāju garšvielu maisījumu. Tagad to atzinuši arī leiši un igauņi."

Vairākas "Anatola" garšvielas cilvēki prasa jau gadiem ilgi, piemēram, maisījumu plovam. Tam nepieciešamās bārbeļu ogas uzņēmējiem izdevies pašiem atvest lidmašīnas bagāžā no Irānas. Izdomājot kādu jaunu recepti, tiek rīkotas degustācijas. "Ražotnē ir virtuve. Tad gatavoju, visi pagaršo un vērtē, vai ir labi vai vēl kā trūkst."

Tomēr garšas izjūtas katrai tautai esot citādākas. Piemēram, lietuvieši atšķirībā no latviešiem garšvielu maisījumos iecienījuši anīsa zvaigzni, savukārt ziemā esot kā traki uz krustnagliņām. Sadarbojoties ar ārvalstīm, daudzi garšvielu maisījumi top pēc pasūtījuma. "Mums iedod paraugus, receptes, tad Ināra tos atšifrē un sagatavo vairākus veidus," atklāj A. Kitins.

Ar garšvielām jokot nevar

A. Kitins ar nožēlu atzīst, ka konkurence mūsdienās nav godīga un lielie ārzemju ražotāji aizvien cenšas no tirgus izspiest vietējos un mazākos uzņēmējus. "Bija iecere sākt ražot cita veida produkciju, taču nolēmām, ka labāk būsim maksimāli zinoši vienā jomā." Viņš atzīst, ka labākais risinājums ir meklēt jaunus, plašākus tirgus, tādēļ oktobrī dosies uz nozares izstādi Vācijā.

A. Kitins rokas negrasās nolaist, cerības liek uz nule iegādāto tehniku, turklāt drīzumā gaidāms arī jauns iepakojuma dizains. Nereti konkurenti garšvielām paceļot cenu, aizsedzoties ar vārdu "ekoloģisks", kaut patiesībā produkts nemaz tāds neesot. Būtisks garšvielu nozarē esot arī standartu trūkums mikrobioloģiskajās analīzēs, kas kontrolētu kvalitāti. Taču jau tuvākajā laikā Eiropas Savienības ietvaros tās atjaunošot.

"Lai gan mums gribētos, lai cilvēki garšvielas lieto vairāk, tās tomēr ir jālieto ar mēru. Labāk sākumā izmēģināt mazāku daudzumu un saprast savu garšas izjūtu. Citādi pārmērīgi pievienotas garšvielas sabojās ēdienu un veselību," smej A. Kitins.

Tieši nezināšanas dēļ reizēm nākoties uzklausīt satrauktu pircēju sūdzības. "Kāda sieviete zvanīja un dusmīgi stāstīja, ka pielikusi kafijai karoti kanēļa un kafija "sagājusi ķīselī"." Ināra skaidro kundzes kļūdu – kanēli ieteicams lietot nelielā daudzumā – naža galiņu. "Labāk darīt tā, kā kādreiz teica gudras sievietes: vajag sākt ar mazumiņu un tad pamazām pievienot vairāk. Atrast savu garšu," piebilst Ināra.