"Bulduru" darbinieku darba pamatā ir fanātisms.
Karstākie darba mēneši kokaudzētavā ir no maija līdz Jāņiem. Tagad dienas rit mierīgāk un biežākie viesi ir pircēji, kas saviem piemājas dārziem krāšņus stādus steidz meklēt vasaras atvaļinājuma laikā. Taču darba stādaudzētavā netrūkst nekad – stādi prasa nedalītu uzmanību gan vasaras karstākajās dienās, gan mēnešos, kad zemi klāj bieza sniega sega.
R. Prūsis stāsta, ka Babītes kokaudzētava iekļaujas pirmajā pieciniekā aiz lielākajiem spēlētājiem stādu tirgū Latvijā – stādaudzētavām "Baltezers" Ādažu novadā un "Zaļenieki" Jelgavas novadā. "Varam lepoties ar ļoti plašu sortimentu. Mums ir vairāk par 250 šķirnēm daudzgadīgo puķu, aptuveni 120 veidi lapu koku un krūmu, apmēram 60 skujkoku sugu, teju 70 šķirņu rozes," viņš iepazīstina ar kokaudzētavas acuraugu.
Plašais stādu klāsts ir viens no kokaudzētavas trumpjiem. Savukārt vaicāts, kas pašlaik ir aktuālākais dārzkopības tendencēs, stādaudzētājs atklāj, ka popularitāti ne tikai nav zaudējušas, bet arī kāpina Latvijā radītās parka rozes, kuras ziemās nav jāpiesedz. "Tās ir selekcionāres Dzidras Riekstas radītās šķirnes ar latviskajiem nosaukumiem: "Guna", "Rītausma", "Raita", "Ābeļzieds"."
Nemainīgi iecienīti ir arī dažādu šķirņu ceriņi, piemēram, kopš 1883. gada dārzkopju iemīlēti ir tumši vīnsarkanie "Andenken An Ludwig Spath" šķirnes ceriņi. Tāpat ikviens būs redzējis "Paul's Scarlet" šķirnes vilkābeles ar tumši rozā pildītiem ziediem. Tomēr galvenokārt stādu modi nosaka sezonālitāte, un katras sezonas pieprasītākie stādi ir tie, kas tobrīd zied.
Atkarīgi no laikapstākļiem
Kokaudzētavas pirmsākumi meklējami pagājušajā gadsimtā, kad to 1948. gadā otrpus Lielupei Jūrmalā nodibināja Bulduru Dārzkopības tehnikuma pasniedzējs Augusts Grunde. 70. gados kokaudzētava pārcelta uz Babītes novadu. "Sākotnēji bijām piesaistīti pie tehnikuma, taču jau kopš 1999. gada darbojamies kā SIA "JLD"," stāsta R. Prūsis.
Kokaudzētava iekārtota Babītes ezera polderī. Lai gan gadu gaitā stādu sortiments paplašinājies vismaz trīskārt, paši jaunas šķirnes neradot, jo katra jaunā šķirne jāreģistrē, kas ir sarežģīts un dārgs process. Tomēr liels nopelns šķirņu dažādībā ir darbiniekiem, kuri kokaudzētavā strādā jau kopš 80. gadiem un aizvien audzējuši un kopuši jaunas šķirnes, kas iepazītas ne vien Latvijā, bet atvestas arī no Krievijas, Polijas un Vācijas un aklimatizējušās Latvijas klimatam.
Stādaudzētavu mūsu valstī netrūkst, taču arī Latvijas klimats dažādos novados atšķiras, tāpēc, piemēram, Kurzemē iegādātie stādi Vidzemē, iespējams, neaugs tik labi, kā dārzkopis varētu vēlēties. Kokaudzētavas Latvijā ir sakārtotas trijās zonās: Kurzemes, Vidus un Austrumu jeb Latgales zonā. "Mēs audzējam stādus, kas labi jutīsies piejūras Vidus zonā," stāsta R. Prūsis un piebilst, ka visā Latvijas teritorijā labi jutīsies stādi, kas vesti no Latgales puses.
Pašlaik uzņēmumā strādā pieci darbinieki, taču vasaras sezonā talkā nāk ravētāji. R. Prūsis piebilst, ka šogad interese par ravēšanu izrādīta manāmi lielāka, galvenokārt ravēšanas darbiem pieteikušies jaunieši. Stādus apdraud ne vien nezāles un kukaiņi, bet arī dažādas augu slimības. Tāpēc šogad blakus kokaudzētavai izzāģēts kāds vecs, nekopts ābeļdārzs, kas bijis potenciāli draudīgs slimību perēklis. "Ābeles, tāpat kā daudzi mūsu stādi, ir rožu dzimtas, tāpēc slimības varētu pāriet arī uz stādiem, un mums tie būtu jāsadedzina. Tie būtu lieli zaudējumi."
R. Prūsis piebilst, ka stādiem var būt bīstamas augu slimības, kas konstatētas pat piecu kilometru rādiusā. Par sevi šogad licis manīt arī vēlais un īsais pavasaris, īpaši negatīvu ietekmi tas atstājis uz skujkokiem, tūjām un kadiķiem. "Esam ļoti atkarīgi no laikapstākļiem. Aptuveni 70 procenti darbu – pavairošana, stādīšana, podošana – ir jāpaveic tieši pavasarī, un šogad tas bija baigais skrējiens. Dažus iekavējušos pavasara darbus darām aizvien."
Viens izaudzēt, otrs – pārdot
R. Prūsis neslēpj, ka konkurence stādaudzētāju uzņēmumu lokā ir ļoti sīva, turklāt Latvijas tirgus ir mazs un neprognozējams. Lielākais stādaudzētāju dibināšanas bums esot bijis pirms pāris gadiem, kad "turīgajos gados" cita pēc citas slējās lepnas privātmājas. "Stādu audzētāju biedrībā (SAB) ir aptuveni 75 biedri, un mazākās piemājas stādaudzētavas varētu būt vairāk nekā simts. Taču pie mums nav pieņemts kā Vācijā vai Polijā, kur stādaudzētāji kooperējas."
Nevēlēšanās sadarboties ir viens no būtiskākajiem nozares trūkumiem Latvijā. R. Prūsis skaidro, ka īpaši spilgti tas izpaužas situācijās, kad esot lielāki pasūtījumi. "Ja ir pasūtījums pēc 300 viena veida augu stādiem, neviena kokaudzētava to skaitu nevar piedāvāt." Latvijas stādaudzētavās vienas šķirnes stādi parasti tiek audzēti ne vairāk kā 50 eksemplāros. "Mums bija pasūtījums apzaļumot Amerikas vēstniecības teritoriju, un vajadzēja 500 ēriku dzimtas augu. Nācās pasūtīt no Polijas." R. Prūsis atzīst, ka ideālajā variantā pasūtītājs noslēdz līgumu, kokaudzētava izaudzē un stādi pēc tam tiek pārdoti, taču arī šādas prakses Latvijā neesot.
"Bija iecere visiem SAB biedriem kooperēties. Taču mūsu mentalitātei ir specifiska iezīme – gribam visu vai neko, kā arī negribam ne ar vienu sadarboties." Pašlaik Babītes kokaudzētavai izveidojusies sadarbība ar uzņēmumu "Baltic Garden", kas uzpērk stādus no Latvijas audzētājiem un pārdod tos Krievijas tirgū. Maldīgs esot uzskats, ka Krievijas tirgus ir tik plašs, ka stādiem nav jābūt augstas kvalitātes, jo kaimiņvalsts ieviesusi stingrus standartus. Krietni iecietīgāki esot Eiropas Savienības standarti. "Padomju laikā bija ļoti skaidri standarti – kokam jābūt konkrētā izmērā, ar noteiktu zaru skaitu. Tagad ir pirmā un otrā šķira, stādus dala pēc poda izmēra un stāda auguma."
"Bulduru" pircēji esot ļoti radoši. Cits jau gadiem izvēlas vienas šķirnes augus, taču cits meklējot katalogos noskatītus jaunumus. "Ir gadījies, ka cilvēks atnāk ar rozes zariņu, ko palūdzis kaimiņam dārzā, un mēs to uzpotējam, lai pavasarī viņam būtu pašam savs stāds." R. Prūsis ir pārliecināts, ka dārza darbus var iemīlēt, tikai darbojoties ar augiem. "Ja tā lieta aizrauj, tā kļūst par nepieciešamību – stādīt, kopt. Vēlāk tas kļūst par izaicinājumu – re, kā viņam tas zieds nosala, bet man ne," smaida R. Prūsis.
