"Baltu Rotu" un rotkaļu Straupju vārds nebūt nebūs svešs tiem, kas prot novērtēt patiesi latviskās vērtības – uzņēmumā jau kopš 1994. gada top seno baltu tautu rotu kopijas, ietverot senās zīmes un simbolus moderna dizaina rotās. Rotkaļu Initas un Vitauta pirmā kopīgā rota tapusi vairāk nekā pirms 25 gadiem, taču Vitauts rotas darinājis jau agrāk un seno amatu apguvis pie meistariem rotu darbnīcā "Kalvis".
"Tētis sāka, tad pamazām pievērsās arī mamma," stāsta meistaru vecākā meita, uzņēmuma mārketinga un finanšu speciāliste Ieva Straupe-Lūse.
Pirmais veikals pils tornī
Pašlaik "Baltu Rotās" gan veikalos, gan darbnīcā pastāvīgi nodarbināti 11 darbinieki, vasaras sezonā – 15. Initas pārziņā ir rotu dizains, taču tālāk ir darbs meistaru komandai. Ar Ievu tiekamies vecākajā "Baltu Rotu" veikaliņā, kas Turaidas pils tornī atvērts pirms 18 gadiem.
"Kopā ar vecākiem jau no bērnības braukāju pa gadatirgiem un dažādiem pasākumiem. Taču nopietni ģimenes uzņēmumā sāku darboties pirms pieciem gadiem, kad pabeidzu mācības." Ieva saka, ka pati rotu kalšanā roku vēl nav iemēģinājusi un stāsta, ka pamazām ģimenes uzņēmumā iesaistoties arī māsa Liene un 13 gadus vecais brālis Miks.
Zirgs – vīriešiem, putniņš – sievietēm
Senākā rota, kas tapusi "Baltu Rotu" darbnīcā Siguldā, ir aproce, kādu nēsājuši cilvēki 1. gadsimtā. Savukārt uzņēmuma simbols – saulīte – uz mūsdienām atceļojusi no 2. gadu simteņa. Rotu dizainu meistari noskata gan grāmatās, gan muzeju krājumos. Īpaši atsaucīgs esot Turaidas muzejs, ļaujot izpētīt seno rotu bagātības.
Vaicāta, cik daudz jauninājumu senajās rotās drīkst ieviest mūsdienu rotkalis, Ieva skaidro, ka tas ir katra mākslinieka ziņā. "Katrā rotu komplektā viena rota mums ir precīza kopija. Tālāk jau eksperimentējam ar izmēru, materiāliem, kombinējam simbolus, dažreiz iestrādājam dārgakmeņus."
Vecrīgas veikaliņā Straupes izveidojuši arī "Baltu Rotu" muzeju, kur ikviens var gan apskatīt rotu, gan iepazīties ar tās vēsturi. "Līdz šim daudzi veikala apmeklētāji neticēja, ka, piemēram, šī rota nāk no 2. gadsimta. Bija pat viens pāris, kas visu izpētīja un nākamajā dienā atnāca ar pierakstu lapām. Viņi bija devušies uz Vēstures muzeju un visu pārbaudījuši. Tagad ir radīts savs muzejs," smaida Ieva.
Siguldas darbnīcā senatnīgās rotas top no sudraba un bronzas. "Tā kā sudrabs bija dārgs un rets, rotas senatnē tapa galvenokārt no bronzas. Taču mūsdienās vairāk pieprasīts ir sudrabs," skaidro Ieva. Mūsdienām pielāgotas ne vien tehnoloģijas rotkaļu darbnīcā, bet arī rotu izmēri. Tā kā senatnē cilvēki rotājušies tikai svētku reizēs, rotas bijušas krietni lielākas un smagākas. Tomēr tāpat kā toreiz, arī šodien no rotām nav izzuduši simboli: aizsardzības simbols pītais krusts, siltuma un auglības simbols saulīte, dvēseliskais debesu un zemes savienotājs putniņš, vīriešu galvenais palīgs karā un darbā – zirgs, spēka simbols – cirvis un citi.
"Cilvēki interesējas par šiem simboliem. Taču parasti iesakām izvēlēties rotu pēc savām sajūtām." Šo gadu laikā tapušas arī trīs labdarības kolekcijas, no kuru pārdošanas ieņēmumiem 15 procenti tiek ziedoti Zvannieku māju bērniem. "Zvannieki ir ģimene, kas pieņem nelaimē nonākušus un pamestus bērnus, sniedzot ģimenes vērtības un īpaši rūpējoties par izglītību. Pateicoties pircēju aktivitātei, šī kolekcija ir palīdzējusi ģimenes bērniem piedalīties vasaras nometnēs."
Ar ideju čiepējiem necīnās
Latvijas rotkaļu aprindās sastopami gan meistari, kas izgatavo tikai autentiskas seno rotu kopijas, gan arī meistari, kas senos motīvus veido mūsdienīgā dizainā, gan tikai moderno rotu autori. Ieva atzīst, ka arī šajā nozarē ir konkurence, taču ne vienmēr tā ir godīga. "Ir meistari, kam pašiem nav savu ideju, tāpēc viņi viens pret viens pārkopē cita radīto. Arī mums ar to ir nācies sastapties."
Tomēr jau sen esot pārbaudīta patiesība, ka uz augšu tiek tikai tie, kas strādā godīgi un īsteno savas idejas. Tāpat cilvēki vienmēr jūtot, vai rota darināta no sirds vai ideja nočiepta un pārkopēta no kāda cita meistara. "Ideju pat ir vairāk nekā spējam realizēt," smej Ieva un piebilst, ka spilgti vērojama tendence, ka pircēji meklē un vēlas iegādāties lietas, kas ražotas tieši Latvijā. "Tāpēc ir gandarījums par pašmāju ražotājiem, kuri pēdējā laikā kļūst aizvien veiksmīgāki."
Vaicāta, kas ir "Baltu Rotu" tipiskākais pircējs, Ieva atzīst, ka arī paši mēģinājuši definēt šo jautājumu, taču pircēju loks ir tik plašs un dažāds. "Protams, tie ir cilvēki, kas aizraujas ar senajiem tērpiem, bet tā ir tikai maza daļiņa. Pārsvarā veidojam rotas, kas ir valkājamas ikdienā, tāpēc var teikt, ka tie ir cilvēki, kas meklē kaut ko oriģinālu un latvisku."
Ieva stāsta, ka vienmēr, viesojoties ārzemēs, dodas uz muzejiem un rūpīgi izpēta arī citu tautu darinātās rotas, taču, piemēram, tik īpašu pinumu kā Nameja gredzenā nevienam citam neesot. "Tieši tas ir tas, kas aizrauj. Mums gribas šo skaistumu parādīt arī citiem."
Taču lielāko stimulu un arī iedvesmu radīt aizvien jaunas idejas dod tieši uzņēmuma vietējie Latvijas klienti, kā arī ārzemnieki, kas atgriežas Latvijā speciāli, lai iegādātos Siguldas meistaru gatavotās rotas. "Tā jau ir lielākā atzinība, ka savējie novērtē."
