"Mums nav nedz sarkankoka, nedz tīkkoka apdaru. Mums galvenais – lai laivas būtu drošas, ērtas, stabilas un funkcionālas," prioritātes atklāj V. Bērziņš, jo tieši šādas ir prasības skandināviem, kuri ir uzņēmuma ietekmīgākie sadarbības partneri. Uz Zviedriju un Somiju ik mēnesi ceļo aptuveni 80 procenti Doles salā Salaspils novadā izgatavoto airu laivu un motorlaivu. Tās tiek darinātas no Norvēģijā ražota stiklaplasta.
Krievijas tirgus par dārgu
"Sākotnēji ražojām žiguļu un volgu spārnus, kas padomju laikos bija liels deficīts. Toreiz ļoti aktīvi darbojās arī Jelgavas RAF. Pēc viņu pasūtījuma izgatavojām paaugstinātos jumtus, priekšējos un aizmugurējos bamperus ātrās palīdzības mašīnām. Tā piedalījāmies Latvijas autobūvē," ieskatu uzņēmuma pirmsākumos sniedz izpilddirektors. Taču 90. gados, mainoties Latvijas ekonomiskajai situācijai, ražotnes virzienu mainījis arī 1987. gadā Aivara Krišvalda dibinātais uzņēmums "Ego".
Kad īres maksa telpās cara laika rūpnīcā Mārupes ielā Rīgā kļuvusi aizvien lielāka, uzņēmums pirms četriem gadiem pārcēlies uz Doles salu, kur, pievienojoties ražošanas teritorija īpašniekam SIA "Dole IP", dibināts jauns uzņēmums "Dole Marine". "Šajā teritorijā ražošanas zona veidojusies vēsturiski. Laikā, kad cēla Rīgas hidroelektrostaciju, te bija smagās tehnikas remontzona," rādot plašo un neskaitāmu modeļu laivu formu piepildīto laukumu, stāsta V. Bērziņš.
Doles sala ir pateicīga vieta arī loģistikai. "Laiva ir ietilpīgs produkts. To nevar kā saplāksni sablīvēt un vest tonnām. Tieši loģistika paceļ cenu." Šī iemesla dēļ, lai gan laivas ir kvalitatīvas un ražošanas izmaksas Latvijā ir nedaudz mazākas, tās neatmaksājas eksportēt, piemēram, uz Spāniju. Pagaidām nesasniegts palicis arī Austrumu valstu tirgus. "Viņi ir ļoti labi iemācījušies aizsargāt savu tirgu, piemērojot papildu izdevumus muitas noliktavās. Pircējiem interese ir, bet, sarēķinot izmaksas, kas nepieciešamas, lai laivu dabūtu pāri robežai, sāk svārstīties."
Katru laivu gremdē
Stiklaplasta laivu ražošanā būtiskākais elements ir forma, ko izstrādājis konstruktors. Par formu var kalpot jebkura gatava laiva. "Ja ir prasmīgas rokas, stiklaplasta laivu izgatavot nav grūti," teic V. Bērziņš. Mazajā Latvijā konkurence airu laivām ir visai liela – internetā varot atrast vismaz sešus airu laivu ražotājus. Izpilddirektors atzīst, ka ir redzējis: arī citi laivas ražo pēc "Dole Marine" izstrādātajiem modeļiem, bet nosargāt to esot grūti, taču patentēt – dārgi.
Savukārt galvenā prasība, ražojot laivas, ir drošība. "Eiropas Savienībā izskats neinteresē. Varu uztaisīt kaut peldošu govi, galvenais, lai tā atbilstu drošības prasībām!" norāda V. Bērziņš. Laivas tiek projektētas atbilstoši vairākiem parametriem. Pirmais ir ūdens transportlīdzekļa maksimālā kravnesība jeb – cik cilvēku laivā varēs pārvietoties. Savukārt otrais parametrs ir ātrums, ar kādu laiva pārvietosies pa ūdeni, kāda būs prognozētā dzinēja jauda. "Ir shēmas, pēc kurām tiek projektēts laivas apakšas biezums, kas ir tiešā saskarē ar ūdeni un iztur lielāko slodzi."
Taču, pirms laiva nokļūst pie pircējiem, katra tiek speciāli pārbaudīta uz ūdens – atkarībā no sezonas laiva tiek gremdēta baseinā vai dabiskajās ūdenstilpēs. Laivai jābūt būvētai tā, lai gadījumā, ja tajā radusies sūce, tā nepazustu zem ūdens un uzpeldētu. "Ja radies caurums, piemēram, ar lupatu to aiztaisa ciet, viens cilvēks iekāpj laivā un izsmeļ ūdeni. Pārējie, kas bijuši laivā, pa to laiku turas pie laivas malām."
V. Bērziņš pauž, ka Latvijā nopietni jāpiestrādā pie laivu sertificēšanas – pašreizējie noteikumi paredz, ka visi mazizmēra peldlīdzekļi, izņemot airu laivas, ir jāreģistrē Ceļu satiksmes un drošības direkcijā, kur reģistrācija ir laivas īpašnieka personīgā iniciatīva. Taču reģistrējoties atbilstības deklarācija netiek pieprasīta. "Tas nozīmē, ka varu piereģistrēt jebko. Taču, sūtot laivas uz ārzemēm, pat Lietuvu un Igauniju, deklarācija ir obligāts noteikums. Ja nosūtu laivu bez sertifikāta, pircējs ir tiesīgs nemaksāt." Uzņēmuma izpilddirektors uzskata, ka būtu nepieciešams ieviest šādu drošības normu, ko ražotājs apliecina ar zīmogu un parakstu.
ES noteikumi visām precēm paredz divu gadu garantiju, savukārt skandināvi vēlas iegādāties laivas, kuru apakšas garantija ir pieci gadi. Tomēr prakse rādot, ka laivas mūžs varot būt pat 20 un vairāk gadu. V. Bērziņš stāsta piemēru, ka pērn uz apkopi atvesta 15 gadus veca laiva. Kaut saimnieks braucis makšķerēt katru vasaru, tā izskatījusies kā bufetē turēta. "Ir jaunākas laivas, kas jau pēc pāris gadiem nav labā stāvoklī. Viss atkarīgs, kā īpašnieks kopj laivu."
Lieki netērējas
Lai gan "Dole Marine" Latvijā ir viens no vadošajiem laivu ražotājiem, V. Bērziņš vairākkārt piemin jomas, kurās cenšas taupīt līdzekļus: patenti, drošības pārbaudes, arī apkure. Tāpat dodoties uz izstādi Helsinkos Somijā, iesaistījušies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalsta programmā, kas ļauj atgūt 50 procentus no izstādes izdevumiem. "Uz izstādi nav vērts doties ar mazu stendu, tad mūs vienkārši nepamanīs. Taču izmaksas ir iespaidīgas – aptuveni 12 tūkstoši latu."
Viegli neesot gājis krīzes laikā, kad darbību pārtraukušas vairākas laivu ražotnes, tostarp divi lieli uzņēmumi Igaunijā. "Mums palīdzēja tas, ka neesam ņēmuši kredītus, nav jāmaksā telpu īre. Ziemā darbiniekus varam pāris nedēļas palaist bezalgas atvaļinājumā, taču viņi ir saprotoši, jo zina, ka uzkrāsies pasūtījumi un darbu turpināsim."
Lai gan intensīvākais darbs notiek no 1. marta līdz 1. jūlijam, kad skandināvi dodoties kolektīvajos atvaļinājumos, uzskats, ka laivu ražošana ir sezonāla, esot maldīgs. "Ir dažādi darbi, kas palīdz izdzīvot arī nesezonā. Jo lielāks sortiments, jo lielākas pārdošanas iespējas. Mums ir iestrādnes autobūvē, noslēdzām līgumu par detaļu piegādi jaunajiem maršrutu taksometriem," optimistiski atklāj V. Bērziņš.
