Aptuveni 180 kazu lielais ganāmpulks jau 13 gadus ir Aivara Tabulēvica un Guntas Kurmītes rūpala. Šosezon – 150 lolojamie. "Gabrieliņ, aizej, lūdzu, prom," Aivars uzrunā vienu no diviem ganāmpulka āžiem. Katrai kazai un āzim ir savs vārds, pase un ciltskarte. Vēl ir arī piena kontroles žurnāli un krotālijas – Aivars tos sauc vienkārši par auskariem.
"Ja man divas reizes mēnesī tā cītīgāk jāpiesēžas pie papīriem, tad labāk kopju 500 kazu! Papīru darbs nav man. Tad palīgos nāk sieva. Slaukšana ir manā ziņā, bet tālāk piens un siers – tas jau atkal viņas," darba sadalījumu skaidro Aivars un atzīst, ka svešu cilvēku savā saimniecībā neņem, jo neuzticas. Uz sezonas darbiem, siena laikā vai, ja jāpotē kazas, tad gan tiek paņemti palīgstrādnieki.
Aizliegtais sapnis
Kazas ir Aivara liegtais bērnības sapnis. Jau no mazotnes viņam šie dzīvnieki ļoti patikuši, bet mātei gluži pretēji. "Man toreiz bija kādi pieci vai seši gadi un es mammai teicu – kad izaugšu liels, man būs daudz kazu. Viņa par to, protams, pasmaidīja, bet, kad ar sievu pirms 13 gadiem nopirkām šo saimniecību un man bija pirmās 33 kazas, uzaicināju mammu ciemos. To visu ieraugot, viņa teica – ārprāts! Tad vienu vasaru pie manis padzīvoja, viņai ļoti iegaršojās kazas siers, biezpiens un beigās iemīlēja arī pašus dzīvniekus. Savos 70 gados viņa teica un pati nesaprata, kā iepriekš kazu tā varēja nicināt," atceras Aivars.
Vidējais kazu dzīves ilgums ir 10 gadi, bet pērn vecākā sasniegusi pat 13 gadu vecumu. Vidējās "Lielgrožu" kazas produktivitāte ir trīs litri piena dienā. Piena un siera garšu ne tik ļoti ietekmē kazas šķirne, kā barība, ko tā ēd. Pamatā ir zāle, graudu barība, auzas, kvieši, arī sausā barība – salmi. "Bet principā kaza ēd visu. Ja dosi burkānus, viņa būs ļoti priecīga, par kartupeļiem tieši tāpat. Visu, ko var izaudzēt savā saimniecībā un kas kaimiņiem paliek pāri, – to visu kazām var izbarot. Ārā nekas nav jāmet." Aivars uzsver, ka ar pustonnu barības gadā vienai kazai nepietiek. "Normālai, veselai kazai ir ļoti laba apetīte, īpaši ziemā, kad telpas ir vēsākas."
Kaza kā kompliments
Aizvadītā ziema kazām nav patikusi, norāda Aivars. "Kamēr viņas nedabū to svaigo gaisu un zaļo zālīti, negrib adaptēties. Tāpat kā cilvēks nogurst no garas ziemas. Kazām īpaši nepatīk mitrums, un viņas no tā ir jāuzmana. Ja karsts un mitrs, jāpieskta, lai kaitēkļi nenodara pāri."
Kūtī valda savi likumi un hierarhija, "kā armijā – vecie pa priekšu, tad vidējie un pēc tam jaunie. Kad viņas stāv uz slaukšanu, stājas rindā un to nedrīkst mainīt. Viņas negrib pieļaut, ka kāds jaunulis vecākiem pa kājām maisās."
Saimnieks uzsver, ka kazas ir ļoti gudri dzīvnieki, pretēji tam, kādās situācijās šādu iesauku ierasts lietot. "Ja tev saka, ka esi kaza, tur nav ko apvainoties. Savulaik uz Kārli Streipu apvainojušās meitenes, kuras viņš nosauca par kazām. Toreiz man no televīzijas zvanīja un jautāja, kā es to vērtēju. Es atbildēju, ka tikai pozitīvi. Ja sievieti nosauc par kazu – nu brīnišķīgi. Viņai ir stāja un augums, iznesība un grācija. Turklāt viņas ir gudras," smejas saimnieks.
Uz lielveikaliem netēmē
Aivars un Gunta savā saimniecībā uzņem arī tūristus un vienkāršus garāmbraucējus, kas ieinteresējušies par kazu audzēšanu un to piena produktu ražošanu. Interesenti var apskatīt kazas un nogaršot sieru. Pērn Gunta iemēģinājusi roku arī jogurta gatavošanā, un tas būs iekļauts arī šī gada piedāvājumā. Lielveikalu plauktos "Lielgrožu" sieru un pienu nopirkt nevar. Aivars atzīst, ka paši uz to nemaz neraujas.
"Veikali no zemnieka produkta baidās. Turklāt viņiem ir lielas apjoma prasības – par kādām tonnām mēs te varam runāt? Un, ja veikals no manis paņem par vienu cenu, bet beigās uzliek dubulto uzcenojumu, kāda garantija, ka viņš tiek ar to galā? Nekāda. Un tad man produkts jāņem atpakaļ, bet tas man nav vajadzīgs. Uz tirgu mēs paši varam aizbraukt ar svaigu preci, tāpat arī pie mums uz vietas sieru var dabūt. Ārzemēs tā ir normāla prakse."
"Lielgrodēs" katru dienu mājās tiek gatavots siers – izslauktais piens uzreiz pārstrādāts. "Bet šodien gatavotais siers rīt nemaz nav gatavs. Ēst, protams, var, bet tam ir jānostāvas. Tikko gatavots siers ir mitrs un irdens, vairāk atgādina sapresētu biezpienu," paskaidro Gunta. Viņa piebilst, ka ledusskapī sadzīviskos mājas apstākļos to var uzglabāt līdz pat mēnesim, taču jāuzmana, lai tas neuzsūc citu, blakus esošo produktu smaržu.
Recepšu zagļi
Gunta atzīst, ka sieru galvenokārt gatavo tāpēc, ka pašai tas ļoti garšo. Aivars uz to piebilst: "Viņa man teica – ne mūžam ar tik dullu veci nebūtu ielaidusies, ja tik ļoti kazas siers negaršotu." Gunta nav ne pavāre, ne pārtikas tehnoloģe, bet siera gatavošanas mākslu viņai ierādījis vīrs. Aivars atzīst, ka kazu audzētāji ar receptēm esot visai skopi, bet varbūt arī tas ir pareizi, viņš prāto.
Ir bijuši gadījumi, ka pēc tam, kad recepte pačukstēta, "to ļoti nesmuki izmanto. Skatos, jau pielieto lielražošanā. Lai man piedod, bet es to atklāti arī esmu pateicis – kazu audzētājiem nav izdomas. Visi pēc viena parauga".
Karstākais darba laiks"“Lielgrodēs" ir marts, kad notiekot "masveida dzimšana". "Tad iet trakāk nekā Rīgas Dzemdību namā," smejas saimnieks.
