Kā atzina Ē. Urtāns, aktīva šīs sugas zivju daudzuma uzskaite jūras piekrastē nav veikta, taču visas pazīmes liecinot, ka grunduļu daudzums ir rēķināms simtos tūkstošos tonnu. "Zvejnieku stāvvados ir nevis reņģes, bet grunduļi," atzina Ē. Urtāns, norādot, ka tie apēdot gliemežus un citu barību, un tāpēc ir reāls drauds citām zivju sugām - butēm, vimbām u.c. Turklāt jūras grunduļi varot apdraudēt arī vairāku zivju sugu - reņģu, vēja zivju u.c. nārsta efektivitāti. "Jūras grunduļi ir milzīga masa, un aiz viņiem paliek tuksnesis," atzina speciālists, norādot, ka arī pašiem grunduļiem sāk pietrūkt barības, un tāpēc viņu tālākā vairošanās nevarot būt bezgalīga, vēsta aģentūra LETA.
"Ir nepieciešami valstiski risinājumi, lai atrastu pareizos veidus un metodes, kā šīs sugas zivis izķert un veicināt to lietošanu uzturā," uzskata ihtiologs. Pašlaik pārtikā izmato tikai daļu nozvejoto grunduļu un lielākoties tos pārstrādājot zivju miltos. Kā uzskata Ē. Urtāns, grunduļu izķeršanā varētu piedalīties gan zvejnieki, gan makšķernieki, piemēram, veidojot savu kooperatīvu.
"Jūras grundulis nav slikta, mazvērtīga zivs - tā garšo drusku pēc mencas. Makšķernieki, kuri grunduļus ķer, no tiem gatavo kotletes," stāsta eksperts, pieļaujot, ka, piemēram, zivju pārstādes uzņēmums "Kolumbija" šīs sugas zivis varētu pārstrādāt konservos. Paši grunduļi pārtikas ziņā neesot izvēlīgi - kāda eksemplāra vēderā atrasta Rēzeknes gaļas kombināta desas āda.
Kā atzina Ē. Urtāns, nesen jūrā noķerts līdz šim lielākais - 280 gramu smags un 26 centimetru garš - šīs sugas eksemplārs. Jūras grunduļi jau esot sastopami arī Carnikavā un Salacgrīvā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Polijā jūras grunduļi pirmoreiz konstatēti Baltijas jūrā, bet Latvijas ūdeņos - 2004.gadā.