20.03.2013 18:56

Lata atbalstītāji: "Mēs cīnīsimies!"

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(2 balsojumi)

Ja Latvija saglabās savu valūtu – latu – mums draud milzīgi izdevumi, ja iestāsimies Eirozonā, tas arī izmaksās dārgi. Taču neatkarīgas valūtas saglabāšana un nepiesaiste eiro jāpanāk, pārliecināti ir eiro ieviešanas Latvijā pretinieki.

Cenu kāpums, Eirozonas nestabilitāte, pārāk lielā atkarība no Briseles un tautai iespēja izteikt viedokli par valūtas maiņu ar referenduma palīdzību ir galvenie argumenti, kādēļ mums vajadzētu ņemt vērā Zviedrijas, Dānijas, Lielbritānijas un citu valstu jeb Eiropas mazākuma pieredzi, atsakoties no eiro, kas izskanēja Eiropas partiju alianses (European Union Democrats) 20. martā rīkotajā seminārā par lata saglabāšanas iespējām Latvijā. Tajā galvenais viesis bija Eiropas Starpvalstu sadarbības organizācijas vadītājs Jans Johansons, kurš 2003. gadā bija viens no Zviedrijas pret-eiro referenduma kampaņas organizētājiem.


Kā klāstīja J. Juhansons, lai eiro netiktu ieviests Zviedrijā, valstij tas dažu gadu laikā izmaksājis ap 158 biljoniem kronu (aptuveni 15 biljoni eiro), jo notikušas dažādas spekulācijas ar Zviedrijas kronu un pat draudējusi masveida iedzīvotāju izbraukšana no valsts, bezdarbs un citas likstas, kas mums tik labi pazīstamas.

Patlaban atbalsts Zviedrijas kronai ir 80-90 %, kaut gan referendumā par tās saglabāšanu nobalsojušo bija tikai par 15 % vairāk. Tas noticis, pateicoties valsts vadošajiem politiķiem, kuri, līdzīgi kā patlaban Latvijā, nosliecās par labu eiro, norāda J. Johansons. Likumsakarīgi tas ievērojami aizēnoja pretēja viedokļa paudēju popularitāti plašsaziņas līdzekļos.

2000. gadā arī Dānijā notika referendums par eiro ieviešanu, kurā tauta pateica skaidru "Nē" svešai valūtai, kaut gan augsta ranga amatpersonas pirms tam biedēja ar paziņojumiem, ka tas izmaksās dārgi. Piemēram, ka tādā gadījumā Dānijai ar visu vajadzēs tikt galā, esot ārpusē, ārpus kopienas, ārpus ietekmes, ārpus drošības. Savukārt šodien secināts, ka, pievienojoties Eirozonai, katram Dānijas iedzīvotājam būtu tagad jāatdod 9000 eiro, kamēr tā vietā Dānija šobrīd ir ietaupījusi 40 miljardus eiro.

Kā uzsvēra semināra un diskusiju vadītājs Normunds Grostiņš, Eiropas partiju alianses valdes loceklis un Latvijas Nākotnes institūta valdes priekšsēdētājs, lata kurss attiecībā pret eiro patlaban ir augsts, un tas pat vēl varētu celties, taču problēma slēpjas tajā, ka Latvijas Banka ir atkarīga no Eiropas Centrālās bankas lēmumiem, kas var nepieļaut šādu apstākli. Savukārt Zviedrijas galvenā banka ir patstāvīga, tādēļ zviedri varēja saglabāt pilnīgi neatkarīgu monetāro politiku. Kaut gan atsevišķos segmentos mēs varam ietekmēt savus lēmumus, galvenais ir politiskais atbalsts.

Ja to neizdodas rast valdībā, tautai jāķeras pie tik radikālas rīcības kā Saeimas atlaišana, uzskata nodibinājums "Par latu, pret eiro", uzsverot, ka ļoti svarīgi, lai Latvijas tautai būtu tiesības lemt par lata likteni demokrātiskā referendumā, kā to drīkstēja dāņi un zviedri.

Eiroskeptiķi teic neņemt vērā tādus rādītājus, ka Latvija teritorijas ziņā ir maza valsts, jo tā ir lielāka par tādām Eiropas valstīm kā Šveice, Nīderlande, Beļģija. Taču diemžēl mēs neesam tik attīstīti kā tās, kaut vai ņemot vērā samērā neseno dzelzs priekškaru un citus ekonomisko izaugsmi bloķējošus faktus iz mūsu vēstures, kuru dēļ esam zināmā Eiropas pakaļgalā. Savukārt, runājot par Latvijai draudošajām lielajām iemaksām (pirmos piecus gadus 40 miljoni gadā) Eiropas stabilitātes mehānismā jeb finansiālās palīdzības fondā eiro ieviešanas gadījumā, no kā tiks uzturēta, piemēram, smagā krīzes situācijā nonākusī Grieķija, Brisele gan sola, ka šī nauda ir garantija arī pašai Latvijai, ja tā būs nepieciešama. Turklāt finansiālais atbalsts vajadzības gadījumā tikšot sniegts vēl lielāks par mūsu iemaksām. Taču, protams, solīts makā nekrīt, un vēl nav zināms, kas ar Eirozonas valstīm notiks tuvāko mēnešu un kur nu vēl gadu laikā.

Daļēji savas valūtas atļaušanās pat izskatītos pēc greznības, jo mums, salīdzinot ar Zviedrijas resursiem, tostarp dabas bagātībām, attīstīto ražošanu un uzņēmējdarbību, tā visa vienkārši nav.

Tādēļ, kā raksta N. Grostiņš, "vienkārši sakot, ja Latvijā var izaudzēt, piemēram, vistas un salātus, tad Latvijas valsts veicina, lai cilvēki pirktu vietējo vistas gaļu un citus lauksaimniecības produktus. Tā samazinātos pārspīlētais imports, nauda paliktu valstī, rastos darbavietas un nodokļu ienākumi. Jādivkāršo, jāmodernizē un jāveicina Latvijas eksports. Arī mācoties no "Āzijas tīģeru" Taivānas, Dienvidkorejas un Japānas pieredzes. Kopā mēs varam!".