Tāpat kā līdz šim tērēties visam, kas atļauts, un visvairāk – lauksaimnieku bagātības veicināšanai, vides aizsardzībai un klimata politikai, vai tomēr citām prioritātēm, kas spēj celt Latvijas konkurētspēju un vairot visu iedzīvotāju labklājību.
Pašreizējais ES budžeta periods beigsies 2020. gadā, taču projektu īstenošana turpināsies vēl līdz 2023. gada beigām. Ar zināmu kavēšanos dāsni piešķirtā nauda tiek arī apgūta. Visvairāk naudas tiek tērēts lauksaimniecībai. Tā saņem 3,1 miljardu eiro. Šī joma tikpat dāsni atbalstīta arī iepriekšējā periodā un vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā saņēma SAPARD programmas līdzekļus. Tomēr Briselē un Rīgā neviens nesatraucas par nozares aptaukošanos, jo tāds ir ES kopējās lauksaimniecības politikas definētais mērķis – "nodrošināt lauksaimniekiem pieņemamu dzīves standartu, it īpaši palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu ienākumus".
Latvijas lielsaimniecību platības arvien pieaug, un to īpašnieki ar savu klātbūtni bagātina ikgadējos miljonāru topus. Taču problēma ir apstāklī, ka lauksaimniecībā arvien vairāk nodarbina robotus, tādējādi modernizācijā ieguldītā ES nauda faktiski vairo bezdarbu. Šāda situācija pilnīgi noteikti neatbilst Nacionālajā attīstības plānā ierakstītajiem sapņiem par līdzsvarotu valsts attīstību, ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, spēcīgu vidusšķiru un stabilu tautas ataudzi.
Lauksaimniecība un vide – pārbarotas
Lauku politikai ir atsevišķs budžets un savi pārvaldnieki. Formāli ES fondu vadošā iestāde Latvijā ir Finanšu ministrija, taču par lauksaimniecības finansējumu tai nav nekādas teikšanas. Visu nosaka Zemkopības ministrija. Un, pat ja būtu, abas ministrijas kontrolē viens politiskais spēks – Zaļo un zemnieku savienība.
Tuvojoties jaunajam plānošanas periodam, Finanšu ministrija gan dod biklus mājienus, ka valsts attīstībai īpaši būtiska ir ES kohēzijas politika. Tās mērķis ir izlīdzināt valstu starpā pastāvošās ekonomiskās un sociālās atšķirības. Tomēr, apkalpojot visas pārējās tautsaimniecības nozares un vajadzības, izņemot lauksaimniecību, kohēzijas politikai atvēlēts neproporcionāli maz naudas, proti, 4,4 miljardi eiro. Turklāt arī šīs naudas proporcionālais sadalījums ir diskutabls, jo ceturtā daļa jeb 1,1 miljards tiek tērēts vides aizsardzībai un klimata politikai, no kuras ekonomiskā atdeve ir minimāla. Savukārt mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam, kas vismaz lozungos ir Latvijas nākotne, atvēlēti tikai 314,2 miljoni eiro.
Par to, vai globālā sasilšana, putnu un lielzemnieku labklājība ir Latvijas problēma numur viens, vērts diskutēt, jo ES fondu turpmāko finansējumu nāksies saskaņot ar Latvijas jauno Nacionālās attīstības plānu, kam jātop līdz 2019. gada beigām. Atbildīga par to ir vadošā valsts attīstības plānošanas iestāde Latvijā – Pārresoru koordinācijas centrs. Tā vadītājs Pēteris Vilks spriež, ka Latvijai nepieciešams ieguldīt ekonomiskajā izaugsmē, tātad ieguldījumiem jābūt jēgpilniem.
Kad pirms astoņiem gadiem tika pieņemta "Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2030", kuras praktiskais izpildījums tiek atspoguļots Nacionālās attīstības plānos, daudzi eksperti cerēja, ka Latvijā iedzīvotāju skaits pieaugs līdz 2,5 miljoniem. Taču tas nav noticis. Ieguldījums lauksaimniecībā izaugsmi nav devis. Uzbūvētas jaunas skolas, bet nav bērnu, kas tajās mācās. Ceļi noasfaltēti, bet tie neved uz jaunām rūpnīcām. Tātad kaut kas politikā ir jāmaina, un tā būšot politiķu izšķiršanās, kuras nozares turpmāk finansēt vairāk, bet no kuru stutēšanas atteikties.
Mazāk naudas gudrāk jātērē
Eiropas Komisija ar savu budžeta priekšlikumu nāks klajā nākamā gada maijā, un tad dalībvalstis sāks runāt par naudas sadali. "Kamēr jaunā Nacionālās attīstības plāna nav, Finanšu ministrijas uzdevums ir sarunās ar Eiropas Komisiju panākt tādus nosacījumus, lai vēlāk nerastos nevajadzīgi ierobežojumi," skaidro ES fondu stratēģijas departamenta direktors Edgars Šadris. "Šobrīd Latvijas nostājas pamatā ir divas prioritātes: maksimāli iespējamā apjomā kohēzijas finansējuma saglabāšana un lauksaimniecības tiešmaksājumu izlīdzināšana starp dalībvalstīm."
Faktiski tā ir vēlme saņemt vairāk naudas, kaut gan abas šīs politikas konkurē savā starpā. Turklāt Eiropas Komisija signalizē, ka naudas būs mazāk un tā būs jālieto taupīgāk. Viens iemesls ir Brexit jeb Lielbritānijas izstāšanās no ES uzturētāju kluba. Otrs – Eiropas jaunās politikas, kam arī būs nepieciešami līdzekļi: aizsardzība, robežu apsardze, migrācijas ierobežošana. Kamēr nav zināmi kopējie septiņgadu budžeta skaitļi, iespējams runāt tikai par naudas sadales principiem, un te sagaidāmi jauninājumi.
Par tiem analītiskās žurnālistikas darbnīcai "6K" pastāstīja Eiropas Komisijas pārstāvniecības ekonomikas padomniece Agnese Dagile. Komisija iecerējusi palielināt finanšu instrumentu lomu. Tas nozīmē, ka lielāks naudas apjoms vairs netiks sadalīts grantu veidā, bet gan aizdots. Projektos būs nepieciešams arī lielāks līdzfinansējums. Formāli gan ne naudas trūkuma dēļ, bet gan lai vairotu projekta īstenotāju līdzatbildību.
Vēl viena ideja, kas nepavisam nepatīk mūsu Finanšu ministrijai, ir rosinājums daļu kopējā budžeta atstāt kā nesadalītu finansējumu, "lai varētu elastīgi reaģēt uz jauniem, neplānotiem vides, ekonomikas vai sociāliem izaicinājumiem, kas parādās daudzgadu budžeta laikā". Latvijas pozīcija ir atšķirīga – maksimāli uzreiz sadalīt visu finansējumu tā, lai reģioni un pilsētas varētu plānot savu nākamo gadu attīstību. Un, kā skaidro Edgars Šadris, pieejai te jābūt šādai: "Mazāk naudas publiskās ārtelpas sakārtošanai, vairāk tādām investīcijām, kas nodrošina ekonomisko atdevi."
Arī nākamajā periodā Latvijai pašai nāksies izšķirties, kurās no kohēzijas politikas piedāvātajām tematiskajām jomām fondu līdzekļus ieguldīt. Citas valstis līdz šim koncentrēja naudu piecās, septiņās jomās. Latvija – visās 11. Vairāk nekā citas valstis Latvija iegulda arī transportā, ceļu infrastruktūrā.
Eiropas Komisija iepriekšējos gados jau pauda šaubas par šāda ieguldījuma lietderību un atsaucās uz Portugāles pieredzi – jauni četrjoslu ceļi pārticību uz turieni neatnesa. Tomēr Latvijas gadījumā 20 gados panāktais ceļu sabrukums ir tik unikāls, ka prasa unikālus līdzekļus. Šajā periodā transports apēd 26% kohēzijas līdzekļu jeb 1,16 miljardus eiro.
Eiropas Komisija rēķinās, ka Latvijas pozīcija tāda arī paliks. Un arī vēlme pēc biezas aploksnes lauksaimniecībai. Taču šī politika gan mainīsies. Tā vismaz liecina Eiropas Komisijas Paziņojums par kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2020. gada.
Priekšroka kohēzijai
Iepriekšējās desmitgadēs uz sīksaimniecību likvidāciju vērstā politika – tā pati, kas iztukšojusi Latvijas laukus – Eiropas Komisijas skatījumā, izrādījusies aplama. Tāpēc nākamajā budžeta plānošanas periodā mērķtiecīgs atbalsts tiks sniegts tieši mazām un vidēji lielām saimniecībām, savukārt lielajām tiks ieviesti maksājumu griesti, lai novērstu tiešmaksājumu negatīvo ietekmi uz nodarbinātību. Pašlaik lauksaimniecības maksājumi ir pilnībā platībatkarīgi. Tas nozīmē, jo vairāk zemes cilvēkam ir, jo lielāku naudu viņam vēl klāt uzdāvina ES.
Eiropas Komisija apņēmusies dīvānzemniecību vairs nefinansēt. Par to gan tika runāts arī pašreizējā periodā, bet nesanāca. Pārāk spēcīgs lobijs gan Briselē, gan dalībvalstīs.
Arī Latvijai jāsāk meklēt līdzsvaru starp piedāvātajiem finansējuma blokiem – kohēziju, lauksaimniecības subsidēšanu un ES centralizēto rīcību (piemēram, robežapsardzība vai Eiropas dzelzceļa savienojums).
Finanšu ministrijas pozīcija, ko nule augsta līmeņa sanāksmē Varšavā prezentēja valsts sekretāra vietnieks ES fondu jautājumos Armands Eberhards, ir par labu kohēzijai: "Manuprāt, no ES politikām kohēzijas politika ir visvairāk vērsta uz rezultātu. Piemēram, investīcijas ar mērķi veicināt inovācijas ekonomikā un sabiedrībā ir būtisks solis uz augstāku produktivitāti un augstāk apmaksātām darbavietām Latvijā. Šādas investīcijas ir būtiski turpināt arī pēc 2020. gada. Lai tās būtu vēl efektīvākas, jāizvairās no pārmērīga investīciju regulējuma, jo valstu problēmas ir atšķirīgas, līdz ar to arī atbalsts ir jāpiemēro esošajai situācijai. Jāļauj dalībvalstīm pilnībā koncentrēties uz rezultātu sasniegšanu, nevis nosacījumu izpildi."