Kā tiek radīta nauda un kā tā ietekmē sabiedrību – tā ir tēma, par kuru lielākā sabiedrības daļa neaizdomājas. Pasaulē, kurā vienam procentam cilvēku pieder 40 % pasaules bagātības, pasaulē, kurā ik dienas 34 000 bērnu mirst no nabadzības un ārstējamām slimībām un kurā 50 % pasaules iedzīvotāju pārtiek no mazāk nekā diviem dolāriem dienā, kaut kas nav kārtībā.
Maldīgā ticība brīvībai
Vai mēs to apzināmies vai ne, visu pastāvošo institūciju un līdz ar to arī sabiedrības pamatā ir nauda. Lai saprastu, kāpēc mūsu dzīve ir tāda, kāda tā ir, nepieciešama monetārās politikas institūcijas izpratne, taču ekonomika nereti tiek uzlūkota kā kaut kas garlaicīgs un nesaprotams.
Finanšu žargona un specifiskas terminoloģijas straume kopā ar biedējošu matemātiku veiksmīgi attur cilvēkus no mēģinājuma to izprast, taču patiesībā finansiālās sistēmas sarežģītība ir tikai maska. Tā ir radīta, lai slēptu vienu no sociāli visvairāk paralizējošām struktūrām, kādu cilvēce jebkad ir pacietusi.
"Neviens nav bezcerīgāk pakļauts verdzībā, kā tie, kas maldīgi tic, ka ir brīvi," teicis Johans Volfgangs Gēte.
Frakcionālo rezervju sistēma
Pirms dažiem gadiem Federālās Rezerves, kas ir Amerikas Savienoto Valstu Centrālā banka, izdeva bukletu "Modernā naudas mehānika", kas detalizēti izklāsta pastāvošo Federālo Rezervju naudas radīšanas praksi kopā ar globālo komercbanku tīklu, ko tā atbalsta.
"Šī bukleta mērķis ir izskaidrot naudas radīšanas pamatprocesus "frakcionāro rezervju" banku sistēmā. Seko skaidrojums ar dažādu banku terminu palīdzību.
Vienkāršā valodā tas varētu skanēt šādi: "ASV valdība nolemj, ka tai vajag naudu. Tā piezvana Federālajām Rezervēm un pieprasa, teiksim, 10 miljardus dolāru. Viņi atbild: "Labi, mēs no jums nopirksim valdības obligācijas 10 miljardu vērtībā."
Valdība paņem parastu papīru, noformē un nosauc tās par valsts kases obligācijām, pēc tam piešķir tām 10 miljardu dolāru lielu vērtību un nosūta Federālajām Rezervēm. Savukārt cilvēki Federālajās Rezervēs paši nodrukā citus papīrīšus, tikai šoreiz nosauc tos par Federālo Rezervju naudaszīmēm un arī nosaka tām 10 miljardu vērtību un apmaina tās pret obligācijām. Kad apmaiņa pabeigta, valdība ņem šīs banknotes un ieskaita bankas kontā, padarot tās par likumīgu maksāšanas līdzekli. 10 miljardi jaunas naudas ir radīti. Protams, piemērs ir vispārināts, jo patiesībā viss notiktu elektroniski, pat neizmantojot papīru. Tikai 3 % no visa ASV apjoma eksistē fiziski, pārējā nauda ir tikai un vienīgi virtuāla.
Parādu radošs instruments
Tātad valdības obligācijas pēc savas būtības ir parādu radošs instruments. Kad Federālās Rezerves nopērk šīs obligācijas par naudu, kas radīta no tukša gaisa, valdība sola atmaksāt šo naudu Federālajām Rezervēm. Tātad nauda tika radīta no parāda.
Apmaiņa ir notikusi, un tagad nauda atrodas kādā komercbankā. Pamatojoties uz frakcionālo rezervju praksi, šis 10 miljardu dolāru noguldījums acumirklī kļūst par daļu no bankas rezervēm, tāpat kā visi noguldījumi un attiecībā uz rezervju prasībām.
"Bankai ir jāpatur likumā pieprasītās rezerves, vienādas ar noteiktu procentdaļu no tajā noguldītās naudas. Rezervju prasības pret lielāko daļu darījumu kontiem ir 10 procenti," teikts bukletā. Tātad no 10 miljardu dolāru noguldījuma 10%, respektīvi, viens miljards ir obligātā rezerve, bet pārējie deviņi miljardi ir neobligātā rezerve. Būtu loģiski, ka šie deviņi miljardi tiek ņemti no esošā 10 miljardu noguldījuma, taču īstenībā deviņi miljardi tiek vienkārši radīti no tukša gaisa, pa virsu 10 miljardu noguldījumam. Šādi naudas daudzums tiek palielināts.
Deviņi miljardi no nekā
"Bankas, protams, īstenībā neizsniedz aizdevumus no naudas, kas tajās tiek noguldīta, citādi netiktu radīta papildus nauda. Kad viņi izsniedz aidevumus, tie pieņem solījumus (aizdevuma līgumu) apmaiņā pret kredītiem aizņēmēja kontā," teikts bukletā. Tātad deviņi miljardi tiek radīti no nekā, tāpēc, ka ir pieprasījums pēc aizdevuma un ka ir 10 miljardu dolāru noguldījums, kas atbilst rezervju prasībām.
Iedomāsimies, ka kāds ienāk bankā un aizņemas deviņus miljardus dolāru. Visticamāk, ka viņš šo naudu ieskaitīs savā bankas kontā un process atkārtosies, jo šis noguldījums kļūst par daļu no bankas rezervēm. 10% tiek nolikti malā un 90% no deviņiem miljardiem (8,1 miljards) tagad ir pieejami kā tiko radīta nauda jauniem aizdevumiem, kas var tikt aizdoti un noguldīti, radot papildus 7,2 miljardus dolāru, pēc tam 6,5 utt. Šis cikls var turpināties bezgalīgi.
Kā rodas inflācija
Katram noguldījumam var radīt deviņas reizes lielāku summu pa virsu no tukša gaisa.
Izprotot šo sistēmu, prātā nāk loģisks, bet maldīgs jautājums: kas piešķir šai naudai vērtību? Atbilde ir – eksistējošā nauda. Jaunā nauda samazina esošās vērtību, jo naudas apjoms palielinās, neņemot vērā pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem. Tā kā pieprasījums un piedāvājums atrod līdzsvaru, cenas aug, samazinot katra atsevišķa dolāra pirktspēju. To sauc par inflāciju, kas patiesībā ir slēpts nodoklis sabiedrībai.
"Ekonomisti saņem padomus radīt valūtas inflāciju. Nesaka jau – devalvējiet valūtu, nesaka arī – apkrāpiet cilvēkus, kuri jūtas drošībā, saka – pazeminiet procentu likmes. Īstā maldināšana ir tad, kad tiek sagrozīta naudas vērtība. Kad naudu radām no plika gaisa, uzkrājumu nav, tomēr ir kapitāls. Mans jautājums būtībā ir šāds: kā lai mēs sagaidām atrisinājumu inflācijas problēmai? Tas būtu – palielinot naudas daudzumu un radot papildus inflāciju? Protams, ka tas nav iespējams," teic amerikāņu politiķis, prezidenta amata kandidāts 2012. gada vēlēšanās.
Frakcionālo rezervju sistēma naudas daudzuma palielināšanai ir pēc savas būtības inflāciju radoša, jo naudas daudzuma palielināšana bez proporcionāla preču un pakalpojumu pieauguma ekonomikā vienmēr novedīs pie valūtas vērtības samazināšanās.
ASV dolāra vēsturiskā vērtība attiecībā pret naudas daudzumu apgrozībā pilnībā atspoguļo šo faktu, jo apgrieztā attiecība ir skaidri redzama.
Viens 1913. gada dolārs ir vērts 21 60 2007. gada dolārus, un tā ir 96% devalvācija, kopš Federālās Rezerves tika dibinātas. Šī neizbēgamā inflācijas realitāte šķiet absurda un ekonomiski pašiznīcinoša, tomēr absurdums ir nepietiekams raksturojums tam, kā šī finansiālā sistēma patiesībā darbojas, jo šeit nauda ir parāds un parāds ir nauda.
Nebūtu parādu – nebūtu naudas
No 1950 līdz 2009. gadam apgrozībā esošās naudas daudzums pieaudzis par 670 triljoniem dolāru, bet valsts parāds – par 510 triljoniem dolāru. Interesanti, ka tendences ir gandrīz vienādas – jo vairāk naudas, jo lielāks parāds un otrādi. Katru dolāru, kas atrodas kādā makā, kāds cits ir kādam parādā, jo vienīgais veids, kā nauda var tikt radīta ir – no aizdevumiem. Ja visi, tostarp valdība, atmaksātu savus parādus, apgrozībā nepaliktu neviens dolārs.
"Ja mūsu monetārajā sistēmā nebūtu parādu, nebūtu arī naudas," teicis Federālo Rezervju vadītājs Mariners Ekles.
Pēdējo reizi kad ASV valsts parāds tika pilnībā atmaksāts, bija 1835. gadā, kad prezidents Endrū Džeksons slēdza Centrālo Banku, kas pastāvēja pirms Federālajām Rezervēm. Visa E. Džeksona politiskā platforma grozījās ap mērķi slēgt Centrālo Banku.
"Nekaunīgie centieni, ko pašreizējā banka ir veikusi, lai kontrolētu valdību, ir tikai priekšvēstnesis liktenim, kas sagaida ASV iedzīvotājus, ja viņi tiks maldināti šīs iestādes saglabāšanā vai līdzīgas iestādes izveidošanā," teicis E. Džeksons. Diemžēl, šim brīdinājumam nebija ilgs mūžs. 1913. gadā tika izveidotas Federālās Rezerves.
Naudas procentu nomaksai nav
Lai cik disfunkcionāls tas viss neizskatītos, ir vēl viena dīvaina lieta, un tā ir šīs struktūras sastāvdaļa, kas atklāj sistēmas krāpniecisko dabu – procentu likmes izmantošana.
Kad valdība aizņemas naudu no centrālās bankas vai kad persona aizņemas no bankas, tām gandrīz vienmēr jāatmaksā nauda ar procentiem, gandrīz katrs esošais dolārs bankai jāatmaksā ar procentiem, bet, ja visu naudu aizdevusi centrālā banka un izplatījušas komercbankas, tikai pamatsumma ir naudas plūsmā. Tad kur ir nauda, lai segtu nepieciešamos procentu maksājumus? Nekur! Tā vienkārši neeksistē.
Sekas ir satriecošas, jo naudas daudzums, kas jāatmaksā bankām, vienmēr pārsniegs apgrozībā esošo naudas daudzumu. Tāpēc ekonomikā pastāv mūžīga inflācija, jo vienmēr nepieciešama papildus nauda, lai segtu sistēmā iebūvēto mūžīgo deficītu, kas rodas no nepieciešamības maksāt procentus. Tātad finansiālo saistību nepildīšana un bankroti ir faktiski iebūvēti sistēmā. Un vienmēr kāda sabiedrības daļa paliks ar tukšām rokām. Bagātība aizplūst no iedzīvotājiem uz bankām. Ja jūs nevarat samaksāt savu hipotekāro kredītu, banka atņems jūsu īpašumu. Šāds maksātnespējas iznākums ir ne tikai neizbēgams frakcionālo rezervju prakses dēļ, bet arī tādēļ, ka nauda, kuru banka jums aizdeva, likumīgi nemaz neeksistēja.
Nozīmīgs tiesas spriedums
1969. gadā Minesotā notika tiesas prāva, kurā Džeroms Dailijs apstrīdēja savas mājas atsavināšanu, kuru pieprasīja banka, kas nodrošināja kredītu mājas iegādei. Viņa arguments bija, ka hipotekārā kredīta līgums pieprasīja abām pusēm ieguldīt darījumā likumīgu īpašumu. Juridiski to sauc par garantijas ķīlu (līgums noslēgts, apmainot vienu ķīlas veidu pret otru).
Dž. Dailijs paskaidroja, ka nauda nebija bankas īpašums, jo tā tika radīta no nekā, kad tika parakstīts līgums. Tiesas prāvas laikā bankas prezidents sniedza liecību, ka kopā ar Federālajām Rezervēm viņi radīja naudu un kredītus uz papīra, veicot grāmatvedības ierakstus. Bankas prezidents atzina, ka ASV neeksistēja neviens likums, kas viņam ļautu to darīt. Likumīgai ķīlas garantijai ir jāeksistē un jātiek iekļautai līgumā. Zvērinātie nolēma, ka šajā gadījumā nebija likumīgas ķīlas garantijas. Dž. Dailijs varēja paturēt savu māju.
Katru reizi, kad aizņemamies naudu no bankas, nauda ne tikai nav īsta, bet nav arī likumīga ķīlas garantija, tāpēc līgumam to atmaksāt nav saistoša spēka, jo šī nauda nekad nav bijis bankas īpašums. Diemžēl šāda juridiska interpretācija tiek apspiesta un ignorēta. Īpašuma pārdales un mūžīgā parāda spēle turpinās.