Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem var atrast atbildes Džona Pērkinsa bestsellerī "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze".
Kas tad ir ekonomiskais slepkava? Tas ir labi apmaksāts un īpaši apmācīts profesionālis, kas stingrā slepenībā strādā ar ASV interesējošu valstu līderiem, viņi izmanto manipulācijas ar finanšu atskaitēm, vēlēšanu rezultātu viltošanu, kukuļošanu, izspiešanu, seksu un slepkavības. Viņu spēle ir sena kā pasaule...
Viņi ir tie, kas pierunā mazattīstītas valstis ņemt nesamērīgti lielus kredītus, ievilinot tās slazdā, no kura vairs izejas nav. Un tad ASV iegūst kontroli pār šo valsti un var izmantot tās resursus.
Ekonomiskā slepkavas darba pamatā ir "dažādu pasaules valstu līderu pamudināšana kļūt par daļu no Savienoto Valstu komerciālo interešu veicināšanas plašā tīkla. Beigu beigās šie līderi nonāk parādu slazdā, kas arī nodrošina viņu lojalitāti. Kad mums tas būs nepieciešams, mēs varēsim viņus izmantot savu politisko, ekonomisko un kara vajadzību apmierināšanai. Savukārt viņi nostiprinās savu politisko stāvokli, jo dāvās savai tautai tehnikas parkus, elektrostacijas, lidostas. Bet tikmēr ASV inženiertehnisko un būvniecības uzņēmumu īpašnieki kļūs pasakaini bagāti".
Dž. Pērkinsu savervēja ASV Valsts Drošības aģentūra tad, kad viņš vēl bija students, un paskaidroja, ka mēle jātur aiz zobiem – par viņa nodarbošanos nedrīkst zināt neviens. Indonēzija, Kambodža, Ekvadora, Irāna, Irāka, Panama, Kolumbija – Dž. Pērkinss ir apceļojis puspasaules un bijis personīgi pazīstams ar vairāku valstu līderiem. Viņš nodarbojās ar enerģētiku un ir slēdzis līgumus ar Saūdu Arābiju, kuru rezultātā ASV dabūja lētu naftu, bet Saūdu Arābija – jaunas kara bāzes tehnoloģijas. Interesanti, ka šādus līgumus savā starpā slēdz amerikāņu algotņi un nauda nereti vispār netiek izdota laukā no ASV, bet parādi gan aug gigantiskā ātrumā. Ekvadoras gadījumā parāda atmaksa aizņēma pusi no valsts budžeta, valdība kļūst par marionetēm, tauta dzīvo pusbadā, bet politisko eliti uztur ASV. Kā tas notiek? ASV cenšas konkrētās valsts vadībā izvirzīt savus ielikteņus. Ja tas neizdodas, ekonomisko slepkavu iesaka kā ekonomisko konsultantu, un tas tad arī padara savu melno darbu.
Ja ekonomisko slepkavu shēma nenostrādāja, viņi atkāpās, dodot vietu CIP darbiniekiem, sauktiem par šakāļiem, kas strādāja ar nepakļāvīgām valstīm, neaprobežojoties ar sarunām, bet veicot atentātus un pat bruņotus iebrukumus. Jaunākais piemērs – Irāka.
"Man piedāvāja naudu, turklāt lielu, lai es nerakstītu, man tika draudēts, bet man bija arī maza meitiņa un es patiesi baidījos par savu dzīvību, tāpēc vairākkārt pārtraucu rakstīšanu, taču, 11. septembrī stāvot uz "Ground zero" (vietā, kur agrāk slējās dvīņu torņi – aut.), sapratu, ka man nav tiesību klusēt," atzīst Dž. Pērkinss.
Tad autors slepus pabeidza savu grāmatu – to nezināja pat sieva un meita. Kad tā bija pabeigta, viņš vērsās pie kāda pazīstama aģenta un nosūtīja grāmatu vairākiem izdevējiem. Ja tolaik ar Dž. Pērkinsu būtu notikusi "kāda nelaime", grāmata tik un tā būtu iznākusi. "Var taču nākt gaismā vēl arī citi noslēpumi, tā nu šī grāmata ir manas drošības ķīla," teic Dž. Pērkinss.