Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

No 1. septembra ir samazināta piena iepirkuma cena. Kā tas ietekmē piensaimniekus, jautājām Inčukalna zemnieku saimniecības "Zemzarīši" saimniekam Andrejam Smilgam.

– Kāds ir reālais cenu samazinājums par litru piena, ko saņemat no piena pārstrādātājiem?
– Gandrīz visu saimniecībā saražoto pienu nododam "Food Union" grupā ietilpstošajam "Valmieras piena" kombinātam. No mūsu fermas uz Valmieru pārstrādātāji to nogādā ar savām piena mašīnām.

Salīdzinot ar vasaras sākumu, iepirkuma cena ir kritusies par 10 centiem. Maijā saņēmām 34 centus par litru, pēc tam cena pazeminājās līdz 31 centam, augustā saņēmām 29 centus, bet no 1. septembra – 24 centus par litru.

– Kāda ir piena litra pašizmaksa jūsu saimniecībā?
– Pašizmaksa ir 20 centi, tāpēc kaut nedaudz, bet pagaidām peļņa ir.

– Pēc aprēķiniem, vidēji valstī piena litra pašizmaksa esot aptuveni 24 centi. Kā jums izdodas saražot lētāk?
– Pirmkārt, pašizmaksu samazina tas, ka lopbarību audzējam un sagatavojam paši. Siens jau savests kūtī. Audzējam miežus, daļu samaļam un izbarojam ganāmpulkam, bet pārējo pārdodam, lai gūtu ienākumus. Deviņi hektāri ir apsēti ar kukurūzu, kas šogad izaugusi pāri manai galvai un nobriest.

Vēl audzējam kartupeļus, ko gan izbarojam ganāmpulkam, gan pārdodam, lai varam norēķināties par zemi. Ganībās vēl joprojām ir zāle, kur lopus var paganīt.

Pateicoties tam, ka ir piens, graudi un kartupeļi, ko pārdodam, pakāpeniski esam sagādājuši visu nepieciešamo lauksaimniecības tehniku. Pats ar dēlu un vienu strādnieku uz tās braucam un visus lauku darbus paveicam – aram, apstrādājam zemi un novācam ražu. Piena litra pašizmaksu samazina arī tas, ka mums faktiski nav kredītu.

– Vai lopbarību izaudzējat uz savas zemes?
– Pašiem savas zemes mums nav daudz, tikai 40 hektāri. Pārējo nomājam no apkārtējiem zemes īpašniekiem. Zeme Inčukalnā ir dārga, jo te veidojas, kā mēdz teikt, Rīgas guļamrajons.

– Kādas šķirnes govis turat, un cik liels ir ganāmpulks?
– Audzējam Holšteinas melnraibo šķirni. Kūtī ir 120 gotiņas. Vidējais izslaukums no govs pārsniedz 30 litru dienā. Ganāmpulku apkopj slaucējs, divi strādnieki un viņu aizvietotājs, lai cilvēkiem varu iedot brīvdienas, jo gotiņas jāslauc un jābaro katru dienu.

– Vai darbi fermā ir automatizēti?
– Slaukšana ir automatizēta. Govij pie tesmeņa pieliek slaucamos aparātus, un piens no pupiem pa vadu aizplūst uz baseinu, kur tiek atdzesēts.

Ar barības padošanu ir zināmas problēmas, jo mūsu ferma nav jaunbūve un ar moderno tehniku izbraukt tai cauri nevar – griesti ir par zemu un ejas par šauru. Šim nolūkam būtu vajadzīga fermas rekonstrukcija. Tāpēc patlaban barību samaisām, pildām trulī, un strādnieks, braucot pa eju, to izdala govīm. Mēslus no kūts izstumj ārā transportieris.

– Krievijas noteiktās sankcijas pārtikas produktu eksportam liek meklēt jaunas iespējas piena produktu realizēšanai. Vai nav doma daļu piena pārstrādāt pašiem?
– Šī nav pirmā reize, kad krietni pazeminās piena iepirkuma cena. Cik atceros, tas bija 2008. gadā, kad tā nokrita līdz 14 santīmiem jeb 20 centiem par litru. Pēc tam atkal pacēlās. Dzīvojam kā pa viļņiem – līdzko sākam atkopties, tūdaļ seko nākamais trieciens. Bija laiks, kad paši mēģinājām krejot krējumu un gatavot biezpienu, bet sapratām, ka visu nevaram iespēt, tādēļ nolēmām palikt tikai pie piena ražošanas.

Atsaucoties pensionāru lūgumam, pāris dienas nedēļā mēs vedam un pārdodam svaigu pienu tiešajā tirdzniecībā Inčukalnā. Mums ir tiešās tirdzniecības kvota un Pārtikas un veterinārā dienesta atļauja, kas ļauj to darīt. Tas nav liels piena daudzums – aptuveni 100–120 litru, tomēr tas ir atbalsts gan pensionāriem, gan mums. Pensionāri bez tirdzniecības uzcenojuma var iegādāties svaigu lauku pienu ar visu krējumu, bet mēs nopelnām naudiņu.

Taču galvenais piena noņēmējs mums ir "Valmieras piens", un ir svarīgi, ka kombināts iepērk pienu tādā pašā apjomā kā līdz šim. 24 centi par litru ir maz, bet šī cena tomēr ir virs pašizmaksas. Labi, ka tiek meklēti jauni piena produktu realizācijas tirgi citviet pasaulē, kas situāciju varētu uzlabot.