Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tā kā ne viens, ne otrs modelis pats par sevi neeksistē nekur, tas pendelis, kas svārstās no viena gala uz otru, ir kaut kur pa vidu. Starp abiem galējiem modeļiem ir daudzi un dažādi varianti, kuros ir gan tirgus elementi, gan valsts līdzdarbības elementi. Bet ir vēl trešais ceļš – kooperācija, sadarbība, kas nebalstās uz mežonīgā tirgus konkurences principiem, kur uzvar stiprākais, gudrākais, veiksmīgākais, daudz nerūpējoties par to, kas tur paliek pāri pēc uzvaras, vai arī uz komandekonomiku, kur visu diktē valsts, bet cilvēki ir tikai detaļas valsts mašīnā. Kooperācija jeb brīvprātīga sadarbība sevi parādījusi kā vienu no galvenajiem ceļiem, pa kuru mums vajadzētu iet, lai cilvēcīgi atrisinātu tās problēmas, kas mums ir priekšā.

Eiropas Savienības (ES) sociālo lietu direktorāts pagājušajā gadā nopublicējis pētījumu un atzinumu, kā darbojas kooperācija ES. Secinājums ir ļoti vienkāršs – tikai pateicoties kooperācijai, ļoti daudzi cilvēki ir savu situāciju stabilizējuši, izglābuši un tikuši prom no finansiālām problēmām. Neviena kooperatīvā banka ES, lai arī ir cietušas zaudējumus, nav sabrukusi. Daudzas privātās, arī valsts bankas diemžēl ir bankrotējušas vai arī bijušas spiestas lūgt valsts vai starptautisko aizdevēju palīdzību.

Kooperatīvās finanšu institūcijas ir tas ceļš, pa kuru vajadzētu attīstīties banku sektoram, ja mēs gribam veidot labklājīgu valsti. Tas nenozīmē, ka nevar būt arī privātas bankas akciju sabiedrības, kas pieder vienam vai vairākiem cilvēkiem, bet kooperācija ir modelis, kas ļauj daudz efektīvāk kontrolēt, kas notiek šajā institūcijā, jo kooperatīvajā bankā vai krājaizdevu sabiedrībā kontroli veic paši biedri, kam tās pieder. Šīs institūcijas apkalpo tikai savus biedrus. Biedri paši kontrolē, kā darbojas valde, kā darbojas šī banka, cik efektīvi, un vienmēr ņem vērā pašu biedru intereses.

Vajadzība pēc krājaizdevu sabiedrībām kļuvusi arvien spiedīgāka un lielāka. Ārvalstu bankas ar maziem kredītiem uz izdevīgiem nosacījumiem reģionos negrib strādāt, jo tur nevar gūt tādu peļņu, kādu vēlas to akcionāri. Mūsu pašu bankas – viena bija, tā tagad ir iznīcināta, un "Citadele", visticamāk, tiks pārdota. Līdz ar to ar mūsu pašu kapitālu nepaliek bankas, kas varētu būt interesantas cilvēkiem laukos un reģionos.

Mēs uzskatām, ka kooperācija pašlaik var atrisināt daudzus jautājumus. Mēs zinām, ka daudzās vietās reģionos, laukos bankas ir aizvērušas filiāles, labākajā gadījumā atstājušas bankomātu. Ir daudz pagastu, kur pat to nav. Tādēļ jābrauc uz tuvāko pilsētu, bet tam ir jātērē nauda un laiks. Tā ir neefektīva sistēma.

Jēzus teica: Lai jums notiek pēc jūsu ticības. Mūsu doma ir, ka ar Dieva palīgu mēs paši varam daudz ko izdarīt, ja vien mēs apvienojamies un ja mēs noticam Dievam un sev, jo tam ir jānotic, lai kaut ko varētu izdarīt.

Man šajā ziņā ļoti simpātisks šķiet Īrijas gadījums. Īrija savā laikā bija ļoti nabadzīga valsts. Cilvēki brauca prom, jo nevarēja iztikt, nevarēja nopelnīt nepieciešamos resursus, lai izdzīvotu. Bet tad kaut kādā laikā mēs redzējām, ka notiek pretējais process. Cilvēki sāka braukt atpakaļ, Īrija atplauka. Kāpēc tas tā notika? Tajā laikā pie varas nāca viena viņu nacionālistiskā partija, kas saucās "Sinn fein", kas tulkojas kā "Mēs paši" – mēs paši kalsim savu likteni, un to viņi ar Dieva palīgu arī izdarīja. Diemžēl arī viņiem pirms krīzes acis aizmigloja pārāk lielās sekmes, un, kaut arī viņi bija viens no ES tīģeriem, viņi no kredītu burbuļa neizvairījās. Bet īri panāca to, ka viņu dzīves līmenis ļoti radikāli pieauga un ļoti strauji. Tāpēc, ka viņi noticēja paši sev, tāpēc, ka viņiem bija attiecīga politiska organizācija un stipra ticība Dievam. Kontekstā ar mūsu tēmu Īrijas valdība atbalstīja tautas iniciatīvas veidot krājaizdevu sabiedības, noteica tām labvēlīgu nodokļu režīmu, bet korporatīvās finanšu institūcijas rūpējās, lai nauda no valsts neplūst projām, bet tiek ieguldīta savas valsts ekonomikas attīstībā.

Kad mēs atjaunojām savu neatkarību, daudzas valstis nāca mums palīgā. Kanādā ir spēcīga kooperatīva finanšu grupa "Desjardin", kas pēc būtības ir krājaizdevu sabiedrību banka (tās aktīvi uz 2012. gada beigām bija 197 miljardi Kanādas dolāru), kas ir viena no lielākajām pasaulē ar milzīgu pieredzi. Viņi atbrauca uz Latviju un Lietuvu ar mērķi sniegt mums tehnisko palīdzību, kuras apmērs bija apmēram viens miljons Kanādas dolāru. Kanādiešu speciālisti mēģināja mums piedāvāt modeli, kas pie viņiem jau bija labi nostrādājis. Tas bija ļoti vienkāršs – jāveido krājaizdevu sabiedrības pa visu valsti, un šīm krājaizdevu sabiedrībām kopā jāizveido otrā līmeņa finanšu kooperatīvs, kas būtu kā nodrošinājums katram biedram – krājaizdevu sabiedrībām. Šī otrā līmeņa institūcija palīdz saviem biedriem, bet biedri var būt tikai krājaizdevu sabiedrības. Turklāt visi ir vienlīdzīgi neatkarīgi no tā, cik iemaksājuši fondā, jo kooperatīvu būtība ir – tev ir viena balss, neatkarīgi no tā, cik esi iemaksājis. Tas nav kā akciju sabiedrībā, kur proporcionāli iemaksātajam kapitālam iegūst balsis. Tas ir svarīgi, lai neviens nepārņemtu kontroli pār šiem procesiem un nepadarītu to ļoti nedemokrātisku.

Kanādieši toreiz piedāvāja labu modeli, diemžēl mūsu valstī nebija dzirdīgas ausis, kas to pieņemtu un nopietni īstenotu. Lietuvieši bija daudz dzirdošāki un izveidoja šo nacionālo finanšu sistēmu. Pašlaik viņiem ir plaši izplatīts krājaizdevu sabiedrību tīkls pa visu valsti, un bez šīm krājaizdevu sabiedrībām ir vēl kases, kopā ļoti liels skaits institūciju, kur cilvēks var aiziet un risināt savus finanšu jautājumus. Turklāt viņi izveidoja otrā līmeņa institūciju, un tā tagad palīdz krājaizdevu sabiedrībām sniegt visus tos pašus pakalpojumus, ko var saņemt bankā. Tās ir maksājumu kartes, norēķini, depozīti, kredīti, internetbanka. Tas deva iespēju daudziem cilvēkiem nebraukt prom, nepamest laukus, strādāt uz vietas ar cerību, ka tiks pāri grūtībām. Turklāt valsts viņus atbalstīja.

Sākotnēji valsts otrā līmeņa institūcijā noguldīja ap miljonu latu, kas bija terminēts laikā. Kad sistēma attīstījās un valsts redzēja, ka tā labi strādā, dod sociālo efektu, viņi noguldīto naudu atstāja kā sēklas naudu, lai tālāk var attīstīt šo kooperatīvo sistēmu. Faktiski var teikt, ka lietuvieši ir izveidojuši nacionālu, tautai piederošu kooperatīvo banku.

Arī mēs tādu varētu izveidot, bet diemžēl šā brīža likums, kas veidojies pa dažādiem līkloču ceļiem, neļauj veidot šādu otrā līmeņa kooperatīvo finanšu institūciju. Tas ir viens no uzdevumiem, ko mēs kā Krājaizdevu apvienība esam sev uzstādījuši – izstrādāt priekšlikumus, lai varētu krājaizdevu sabiedrības brīvprātīgi apvienoties un izveidot garantiju jeb rezerves fondu, kas palīdzētu gan tiem, kas jau strādā, gan tiem, kas vēlas ieiet šajā tirgū.

Krājaizdevu sabiedrības var izveidot nacionālu finanšu sistēmu. Tas ir instruments, ar kura palīdzību mēs paši varam attīstīt savu tautsaimniecību un savu labklājību. Bet mums ir jānotic tam, ka mēs to spējam. Lai cilvēki tam noticētu, Krājaizdevu apvienības biedri sniedz palīdzību tiem, kas vēlas dibināt krājaizdevu sabiedrības. Mēs tiekamies ar uzņēmējiem un ar iniciatīvas grupām, kas mūs paaicina, stāstām par šīm lietām un mēģinām cilvēkiem paskaidrot – ja grib, tad var. Pirmie rezultāti jau ir, jo ir nodibināta Ķekavas krājaizdevu sabiedrība un procesā ir arī Cēsu novada krājaizdevu sabiedrības izveide.

Ja mēs paši būsim noteicēji pār savu naudu un vairāk paļausimies paši uz saviem spēkiem un neļausim naudai viegli ienākt un viegli aizskriet prom, bet gan paturēsim to savā ekonomikā, tad mūsu valsts attīstīsies, un atdzims reģioni un cilvēkiem vairs nebūs jābrauc prom labākas dzīves meklējumos.

Iepriekš:
Eksperts: lielie uzņēmumi ārzemnieku rokās ir nepietiekama vietējo atbalsta dēļ