Tā 18. jūnijā žurnālistiem sacīja "Swedbank" galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks. Turklāt reģionālā griezumā Latvijas vienīgais "rūpju bērns" nav Latgale, arī Vidzemē mājsaimniecību ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir tikai nedaudz lielāki, secināts pētījumā par Latvijas reģioniem. Gan Latgalē, gan Vidzemē proporcionāli lielāku ienākumu daļu nekā citos reģionos veido pensijas, vēsta aģentūra LETA.
Pētījums atklāj, ka strauja ekonomikas izaugsme 2011. un 2012. gadā veicināja mājsaimniecību ienākumu kāpumu, tomēr tas nebija vienmērīgs Latvijas reģionu vidū. Ienākumu nevienlīdzība starp reģioniem saglabājas, turklāt izskatās, ka pērn kopējie mājsaimniecību ienākumi auga lēnāk tieši mazāk attīstītos reģionos.
Jaunākie pieejamie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati ir par 2011. gadu, un tie rāda, ka salīdzinājumā ar 2004. gadu mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi ir auguši visos reģionos.
Turklāt ienākumu atšķirības plaisa starp reģioniem laika gaitā ir būtiski mazinājusies. Proti, 2004. gadā Rīgā kopējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija turpat divreiz lielāki nekā Latgalē, bet nu šī atšķirība ir būtiski sarukusi. Ienākumi uz vienu iedzīvotāju Pierīgā un Kurzemē ir pietuvojušies rīdzinieku ienākumiem – 2011. gadā attiecīgi 109 %, 97 % un 118 % no Latvijas vidējā. Tomēr ienākumi uz vienu iedzīvotāju Zemgalē (87 % no Latvijas vidējā), Vidzemē (82 %) un Latgalē (75 %) pietuvojušies vidējiem valstī vien minimāli.
Salīdzinot 2004. gada un 2011. gada datus, var secināt, ka Rīgas mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi sarukuši, tuvinoties vidējam līmenim. 2004. gadā Rīgā mājsaimniecību rīcībā ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija 134 % no valsts vidējā, bet 2011. gadā – 118 %. Šādu tendenci M. Kazāks skaidroja ar to, ka turīgie savus ienākumus iznesuši ārpus Rīgas, proti, pārceļoties dzīvot ārpus galvaspilsētas.
"Swedbank" ekonomisti atzīmē, ka CSP dati par mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem pērn būs pieejami vien nākamā gada sākumā, tādējādi 2012. gada tendenču analīzi varēs iestrādāt tikai 2015. gada budžetā. Šāda laika nobīde var būtiski kavēt lēmumu pieņemšanu un spēju reaģēt uz izmaiņām ekonomikā. Lai mazinātu laika plaisu starp datiem un to izmantošanu ekonomiskajā politikā, "Swedbank" ekonomisti veikuši mājsaimniecību ienākumu novērtējumu par pagājušo gadu, izmantojot CSP publicētos un nepublicētos datus, kā arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sniegto informāciju.
Pētījuma autoru novērtējums rāda, ka pērn mājsaimniecību ienākumi uz iedzīvotāju auga lēnāk tieši mazāk attīstītos reģionos. Latgalē un Vidzemē tas bija vien 3–4 %, Kurzemē un Zemgalē ap 7–8 %, Rīgā un Pierīgā ap 11–12 %. Proti, labumus no ekonomikas izaugsmes pēdējos divos gados vairāk guva reģioni ar jau augstāku ienākumu līmeni uz iedzīvotāju.
Aptuveni divas trešdaļas no mājsaimniecību rīcībā esošiem ienākumiem Latvijā vidēji ir no algotā darba, tādēļ ienākumu starpības reģionos galvenokārt nosaka atšķirības nodarbinātības un algu līmeņos. Kamēr Rīgā un Pierīgā 2011. gadā bija nodarbināti ap 55–57 % no 15 līdz 74 gadus veciem iedzīvotājiem, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē tie ir 52–53 % un Latgalē vien 49 %.
Iedzīvotājam ar augstāko izglītību visos reģionos nodarbinātības līmenis ir ap 80 %, kamēr iedzīvotājiem ar pamatizglītību visos reģionos tas ir vien ap 25 %. Jo augstāks izglītības līmenis, jo labākas izredzes atrast darbu neatkarīgi no reģiona, kur mitinās cilvēks, atzīmēja "Swedbank" vecākā ekonomiste Lija Strašuna.
Rīgā un Pierīga ir lielāks iedzīvotāju īpatsvars ar augstāko izglītību, kas daļēji izskaidro gan lielāku nodarbinātības līmeni, gan algu līmeni. "Swedbank" aplēses liecina, ka 2011. gadā viens darba ņēmējs mēnesī mājās atnesa vidēji ap 289 latiem Latgalē, 305 latiem Vidzemē, 374 latiem Zemgalē, 387 latiem Kurzemē. Savukārt Pierīgā dzīvojošais darba ņēmējs pelnīja pat nedaudz vairāk nekā rīdzinieks – 426 lati pret 420 latiem.
Pētījums atklāj, ka ar samērā līdzīgu nozaru un iedzīvotāju izglītības struktūru un produktivitātes līmeni Zemgalē dzīvojošiem darba samaksa ir krietni lielāka nekā Vidzemē. Viens no iespējamiem skaidrojumiem tam varētu būt iedzīvotāju mobilitāte. CSP datu apkopojums rāda, ka virs 50 000 iedzīvotāju no Pierīgas (ap viena trešdaļa no Pierīgā dzīvojošiem darba ņēmējiem) un 13 000–15 000 no Zemgales (ap vienu sestdaļu no darba ņēmējiem) strādā citā reģionā, kas, visticamāk, ir Rīga, kur dzīvo mazāk darba ņēmēju nekā strādā. Vidzemē iedzīvotāju īpatsvars, kas strādā citā reģionā, ir vien ap 5000 cilvēku jeb 5–8 %.
Vidzemē un Latgalē ienākumi no algotā darba veido proporcionāli mazāku daļu no mājsaimniecību ienākumiem. Attiecīgi 33 % un 36 % no ienākumiem 2011. gadā šajos reģionos veidoja pensijas un pabalsti. Vidējā pensija reģionos ārpus Rīgas un Pierīgas ir nedaudz mazāka, savukārt pensionāru skaita proporcija pret darba ņēmēju skaitu ir lielāka. Rīgā uz 10 pensionāriem ir 15 darba ņēmēji, bet Latgalē uz 10 pensionāriem ir tikai 11 darba ņēmēji.
Ņemot vērā, ka darbaspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju īpatsvars ilgtermiņā samazināsies, sabalansētā situācijā ilgtermiņā pensijām un pabalstiem jāaug lēnāk nekā algām. Bez atbilstošas politikas rīcības mājsaimniecību ienākumi mazāk attīstītajos reģionos, jo īpaši Vidzemē un Latgalē, riskē turpināt atpalikt no vidējiem valstī. Turklāt, ņemot vērā algotā darba mazāku īpatsvaru kopējos ienākumos, uzlabojums darba tirgū kopējos ienākumus šajos reģionos ietekmē mazāk.
"Swedbank" ekonomisti iesaka: lai veicinātu mājsaimniecību ienākumu kāpumu un mazinātu reģionālo nevienlīdzību, ir svarīgi, lai visos reģionos veidotos jaunas darba vietas. Lai mudinātu uzņēmējus tās radīt, palīdzētu administratīvās fragmentācijas mazināšana, sabiedriskās infrastruktūras un pakalpojumu spēcināšana, koncentrējot resursus ekonomiski pamatotos reģionu centros un uzlabojot mazāk attīstīto reģionu pievilcību investoru acīs. Ir būtiski, lai iedzīvotāji ir spējīgi darbavietas arī aizpildīt, tāpēc nepieciešama esošo prasmju un izglītības uzlabošana, kā arī darbaspēka mobilitātes veicināšana palielinātu iedzīvotāju izredzes atrast darbu, rosina "Swedbank" ekonomisti.