Taču uz jautājumu par to, kādas perspektīvajā reģionā ir izredzes piesaistīt ES fondu atbalstu, uzņēmēji, kas darbojas kaimiņos galvaspilsētai, veiksmes stāstus nemēdz paust, un lauksaimniecības attīstības pētnieki runā par diskrimināciju.
Pašvaldības un tajās reģistrēto uzņēmumu un iestāžu iespējas piedalīties ES atbalsta programmās nosaka Ministru kabineta noteikumi. Bieži tajos ir ierobežojumi reģioniem, kam nav īpaši atbalstāmo statusa. Ierobežojumi izpaužas liegumā pretendēt kandidātiem no pašvaldībām ar augstu attīstība indeksu, vai arī ir piesaistāmo līdzekļu kvotas, kas, piemēram, Pierīgai kā saimnieciski rosīgai Latvijas daļai ir daudz mazākas nekā Latgalei.
Neveidosim "spoku ciemus"!
Šos divējādos ierobežojumus, kas sastopami plašā programmu klāstā, kā galvenos šķēršļus Eiropas naudas piesaistē min Salaspils domes Attīstības nodaļas bijušais vadītājs Ansis Grantiņš. "To vietā, manuprāt, būtu jāņem vērā, piemēram, iedzīvotāju blīvums, kas liecina par pakalpojumu nepieciešamību. Lai pēc gadiem Latvijā nevalda tāda aina kā Vācijā, Polijas pierobežā. Pēc Vācijas apvienošanas valsts austrumu nomalēs ieguldīja daudz naudas. Tagad uz turieni ved ekskursijās, rāda lielisko infrastruktūru... Bet cilvēku nav," A. Grantiņš min piemēru, ar ko ilustrē savu pārliecību, ka, neliedzot un neierobežojot atbalstu visblīvāk apdzīvotajiem un ekonomiski visattīstītākajiem novadiem, valsts novērstu ļaužu aizplūšanu no Latvijas.
"Salaspilij būtu noderīga, piemēram, policentriskās attīstības [programmas] nauda, kas visā Latvijā pieejama tikai kādām desmit vienpadsmit pašvaldībām. Pierīgā, cik zinu, tikai Siguldai," to, pēc A. Grantiņa vārdiem, nosaka valsts atzītās prioritātes, kas neatbilst vietējām vajadzībām. Piemēram, skolu celtniecības jautājums laikā, kad valstī iedzīvotāju skaits samazinās, bet daudzviet Pierīgā ne.
ES naudas apguvē, protams, ir arī pozitīvi piemēri. Kā tādu A. Grantiņš min Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas administrēto "Klimata pārmaiņu finanšu instrumentu", kurā "var pieteikties jebkurš" un kurā vērtēšanas izšķirošie kritēriji ir tehniska efektivitāte, kā spēja samazināt CO2 izmešu daudzumu. Ar šīs programmas atbalstu Salaspilī pēdējos trīs gados siltinātas sešas mācību iestādes.
Ģeogrāfijas un turības upuri
Atrašanās vieta un ekonomiskais stāvoklis ir iemesls, kāpēc novads līdz šim nav varējis pat sapņot par ES fondu naudas piesaisti, lai celtu tādas jebkurai pašvaldībai nepieciešamas būves kā stadions vai tautas nams, atzīst lauku attīstības konsultante Inese Lagzdiņa Baldonē. Kopā ar kolēģiem no citiem Pierīgas novadiem viņa piedalījās "Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra" darba grupā, kas pētīja mazo lauksaimniecības uzņēmumu attīstības iespējas.
Pagājušā gada nogalē eksperti publiskoja ziņojumu, kas uzsvēra: "Pierīgas uzņēmēji un lauksaimnieki bieži ir diskriminēti, nesaņemot dažādus maksājumus un attīstības projektus .. [Viņi] ir diskriminēti [gadījumos], kur viens no galvenajiem kritērijiem ir pašvaldības attīstības indekss naudas piešķiršanai. Kaut arī projekta nolikumā ir rakstīts, ka atbalsta teritorija ir visa LR."
Darba grupa secina: "Attīstības projektiem ir jābūt pieejamiem visā Latvijas teritorijā, tostarp Pierīgā. No projektu vērtēšanas kritērijiem ir jāizslēdz tāds kritērijs kā pašvaldības attīstības indekss, jo tas neatspoguļo pašvaldības lauksaimnieku attīstību. Nākamajā plānošanas periodā arī jāpārdala Pierīgai atvēlētie naudas līdzekļi, jo Pierīga pašreizējā plānošanas periodā tai paredzēto naudu izlietoja jau 2011. gadā un lauksaimnieku interese par projektiem ir liela."
Ministrija ar ministriju nesarunājas
I. Lagzdiņa piebilst, ka ES līdzekļu piesaistes ierobežojumi ir ne tikai novada attīstības indekss un naudas limits, ko rosīgā Pierīga iztērē ātrāk nekā citi. Gana bieži kritērijos minēts arī ģeogrāfiskais novietojums: "Attālums no Rīgas, zivsaimniecības nozarē – attālums no piekrastes zonas. Tagad [nākamajā plānošanas periodā, kas sākas 2014. gadā] beidzot arī mēs varēsim pretendēt uz [Lauku atbalsta dienesta (LAD) administrētās ES programmas] atbalstu tūrisma infrastruktūras attīstībā, jo nerobežojamies ar Rīgu."
Atbildot uz jautājumu, kādā mērā kopš ziņojuma klajā laišanas virzījusies minēto uzdevumu izpilde, kādus un cik drīzus problēmu risinājumus viņa saskata, I. Lagzdiņa netēlo optimistisku ainu. "2. maijā bija tikšanās ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem. Viņi uzklausīja mūsu priekšlikumus par [naudas sadales] pamatprincipiem un teica – pie risinājuma strādājot. Taču tas pats izskanēja jau pērn, un mainījies kopš tā laika nav nekas!"
Lielu problēmu, kas neļauj attīstības ieceres laikus plānot, pat vieš haosu, I. Lagzdiņa saskata ministriju komunikācijas trūkumā. Arī Baldonē tas nesen novedis pie daudzviet Latvijā dzirdētā, teju folklorizētā stāsta, kas ilustrē absurdu, kādu nereti rada visaptverošas koordinācijas trūkums ES fondu apguvē: viena iestāde piedāvā atbalstu ielu seguma atjaunošanai, bet, kad šie darbi pabeigti, uzrodas otra – ar programmu, kas sola zem jaunuzklātajām ielām rekonstruēt ūdensvadu. "Mēs [eksperti novados] esam mēģinājuši uzņemties starpnieku lomu [komunikācijā] – informēt vienu par to, ko dara otra. Nu esam panākuši vismaz to, ka visus [programmu piedāvājumus] varētu salikt vienā pārskatāmā "grozā" un pašvaldības varētu lemt par īstenošanas secību."
Bet visvairāk, I. Lagzdiņas vārdiem, novadi vēlētos laicīgu skaidrību par to, kam cik līdzekļu vispār būs paredzēts. "Piešķirta nauda, lai plānojam novada attīstību līdz 2020. gadam. Esam apzinīgi un visās jomās plānojam maksimālo. Bet cik liela daļa šā darba noderēs, ja skaidrības vēl nav pat par to, ar ko varēsim rēķināties nākamgad? Tam taču vajadzēja būt zināmam jau pērn!"
Tas, ka atbildīgās iestādes galvaspilsētā vilcinās pieņemt lēmumus un noteikt prioritātes, pēc I. Lagzdiņas atzinuma, ne tikai kolēģiem novados liek darīt daudz, iespējams, lieka darba, bet arī stipri vājina Latvijas spēju piesaistīt fondu līdzekļus salīdzinājumā ar citām ES valstīm.
Uzņēmēju veiksmes stāstu trūkst
"Piekrītu," – līdzīgi kā šķēršļus Eiropas naudas piesaistīšanā raksturo pašvaldības, tos pašus kavēkļus – novada attīstības indeksa un naudas limita klātbūtni dalības noteikumos programmās – min arī Babītes novada uzņēmēju biedrības vadītājs Varis Sprancmanis. Viņam nav zināmi ES līdzekļu piesaistes veiksmes stāsti novada uzņēmumos krīzes un pēckrīzes laikā.
Tiesa, viņš piebilst, ka to neveicina arī firmu pašreizējā rocība: pat ja ES programma prasa procentuāli nelielu, dažu tūkstošu latu līdzfinansējumu – nestabilas finanšu situācijas dēļ tas vairumam varētu būt grūti "paceļams", un pārliecību par nākotni, pēc V. Sprancmaņa vārdiem, nevairo pašreizējā cenu krišanās. Toties biedrības un nodibinājumi sadarbojas auglīgi, novērojis uzņēmējs un, minot piemēru, pieļauj – pārvietojamā skatuve, ko šādi iegādājies nodibinājums "Babītes radoša darbnīca", ir vērā ņemams ieguldījums sabiedriskās dzīves rosīgumā.
Salaspilieša Paula Freidenfelda firma pirms vairāk nekā gada iesaistījās LAD administrētā programmā, ar kuras palīdzību cerēja iekārtot atpūtas bāzi Doles salā. "Nosacījumi bija tādi, ka sākotnēji [visi] līdzekļi jāpiesaista pašiem un pēc tam [programma daļu to] atmaksās," stāsta uzņēmējs. Dalību programmā viņi bija spiesti atcelt, jo neīstenojās finansējuma piesaistes plāni.
Tagad bāzi viņi iekārtojuši – tiesa, pieticīgāku, nekā plānots, taču tikai pašu spēkiem – un sadarbību ar LAD, tāpat kā ar pašvaldību, raksturo kā labu. Krasi pretēju viedokli P. Freidenfelds pauž par "Latvijas Valsts mežiem", Lielrīgas reģionālo vides pārvaldi un Dabas aizsardzības pārvaldi, kuru – viņa vārdiem, "maigi sakot, neizdarības dēļ" – noskatītajā pļavā uzņēmējdarbību nevarot veikt arī tagad, kad sezona jau sākusies, lai arī iestādēs firma, pēc tās pārstāvja teiktā, vērsusies laikus.