Sala mudināti, pasažieri nav kavējušies durvīs, un veiksmīgākie pat atraduši pēdējās brīvās sēdvietas vagonā. Pasažieru uzņemšana ir noritējusi labi, un smagie grūdieni liecina, ka vilciens tūdaļ uzņems ātrumu. Ikdienišķa parādība, parastā lietu kārtība, kas visiem ir saprotama. Normālā dienā noticis normāls notikums.
Turklāt normālā valstī, kur cilvēki spēj normāli saprasties – valsts valodā. Valstī, kur sestdien, 18. februārī, demokrātiski dodas izteikt viedokli par tematu, kas saujai iedzīvotāju raisījis bažas. Referenduma jezga nav devusi neko, taču ir iesējusi jaunus materiālus diskusijām.
Laiks izlīdzina nesaskaņas. Latviski nerunājošo pensionāru mazbērniem pasē nereti vecāki izvēlas ierakstīt tautību «latvietis». «Maximas» pārdevēja, kas jautā: «Maisiņš vajag?» ir gandrīz vienīgais piemērs, ko varam izlobīt, lauzot galvas par gadījumiem, kad nonākušas konfrontācijā Latvijas pamatnācijas un minoritāšu intereses. Turklāt neizskatās, ka pārdevēja varētu būt Lindermana rokaspuisis. Liela brēka, maza villa – re, cik aktuāls izrādījies nodrāztais domugrauds latviešu valodā.
Vai krievs nav cilvēks, vaicā viens no mūsu žurnālistu ielās aptaujātajiem cilvēkiem. Noteikti ir. Bet referendums taču ir par kaut ko citu.