Par visu plašāk. Iespējams, tikai man kā žurnālistei ar veselīgu aizdomīgumu uz visu šķiet mulsinoši, ka cilvēks, kurš desmit un vairāk gadus ir darbojies tikai vietējā domē, kaut vai dažādos amatos, ir ticis pie vairāku desmitu tūkstošu latu vai eiro uzkrājumiem, turklāt bez vai ar minimālām parādsaistībām. Kāds varētu teikt, ka šī nauda sapelnīta, čakli rosoties privātajā biznesā, taču, ja var uzticēties visu zinošajai "Google", tad neviens no lielo uzkrājumu personāžiem nav uzbūvējis vietējā mēroga impērijas vai vismaz spīdoši vadījis kādu mazu rūpalu.
Tad jautājums – kur nauda radusies – ir aktuāls. Tā kā jau 23 gadus dzīvojam neatkarīgā Latvijā, nederēs arī kāda labi zināma politiķa, tautā dēvēta arī par oligarhu, attaisnojums, ka nauda sapelnīta padomju laikos, tirgojot tulpes 8. martā par labām cenām. Tagad ir Holandes tulpes, kuras ir krietni lētākas par mūsējām, tāpēc bijušajiem un esošajiem politiķiem, kuri ir kāri uz nopelnīšanu, jāmeklē citi veidi, kā tikt pie miljoniem.
Savukārt vēlētājiem šajā atbildīgajā laikā vienmēr prātā ir jāpatur tas, ka šie, iespējams, nav vienīgie mēru uzkrājumi, jo vēl taču pastāv iespēja norakstīt lielu daļu mantas un atvērt kontus uz sievu, vīru, bērnu un pat kaķu vārdiem, ko, pieņemu, daudzi arī neminstinās izmantot. Tas, kā šī rocība ir iegūta, zināms vien pašiem mēriem, taču vēlētājiem, izdarot izvēli, noteikti šo jautājumu vajadzētu vērtēt kritiski.
Pētot Pierīgas pašvaldību vadītāju iesniegtās ienākumu deklarācijas Valsts ieņēmumu dienestam, iezīmējas aspekts, par ko ir vērts padiskutēt. Lielai daļai Pierīgas mēru ir pietiekami pieklājīga rocība, par spīti tam, ka par galveno ienākumu avotu ir minēts darbs pašvaldībā ar vidējo algu no pāris simtiem līdz pat nepilniem diviem tūkstošiem.