Šogad novembrī Latvija svinēs 95. dzimšanas dienu, bet jau maija pirmajā sestdienā – neatkarības atjaunošanas svētki. Pēdējie pāris gadu desmiti mūs apbalvojuši ar dažiem treknajiem gadiem, vairākām krīzēm un simtiem tūkstošu aizbraucēju, kas ceļā devušies katrs sava iemesla dēļ. Iemesla, ko vērtēt var tikai katrs pats.
Mājās palicēji var pieņemt likumu par dubulto, trīskāršo vai četrkāršo pilsonību, runāt par ekonomisko izaugsmi un cerēt, ka tas atkal vairos pilsoņu skaitu. Patiesības gan mēdz būt vienkāršākas – lai arī cik patētiski reizēm neskanētu –, kā paustais Siguldas Opermūzikas svētku rīkotāja Daiņa Kalna atzinums: daudz lielākā mērā nekā dzīves apstākļi piederību zemei vairo atskārsme, ka gluži vienkārši nevari iedomāties sevi bez savas valodas un kultūras. Par spīti visam.
Tiesa gan, ir ne tikai tas, ko nevari izjust cita vietā, bet arī tas, ko neviens cits tavā vietā nedarīs. Atmiņā ataust pirms kāda laika radiointervijā dzirdēts stāsts. Latvijā dzimis puisis, kas dzīvo un strādā Rietumeiropā, uz dzimteni raksta apmēram tādu e-pasta vēstuli: "Latvijā mani neapmierina ne darba alga, ne dzīves apstākļi. Un vispār – kad devos prom, to nevarēja saukt citādi kā par haosu. Taču, kad būsit visu sakārtojuši, dodiet ziņu – labprāt atgriezīšos!" Vai viņš patiesi to vēlētos un vai daudzi viņa atgriešanos gaidītu?
Prieks, ticība, sāpes un citas izjūtas – ir milzums neizstāstāmas, otra vietā negūstamas pieredzes. Arī ilgas pēc mājām – katram savas.