Eirozonas krahu novēršanai Eiropas Centrālās banka (ECB) ir aizdevusi bezatbildīgām bankām vairāk nekā vienu triljonu eiro. Eiropas Fiskālās stabilitātes fonds (EFSF) un tam sekojošais Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM) ļauj pagaidām atturēt no defolta maksātnespējīgās eirozonas valstis. Tomēr tie ir īstermiņa plāksteri aizvien pieaugošām daudz dziļākām strukturālām eirozonas krīzes problēmām. Tās ietver perifērijas valstu nespēju konkurēt uz vispārējās taupības fona augošo bezdarbu, pieaugošu sociālo spriedzi, fundamentālo saspīlējumu starp nepieciešamo eirozonas integrāciju un valstu suverenitāti.
Ja arī kārtējais fiskālais īstermiņa risinājums eirozonas saglabāšanai tiks atrasts, eirozonas fundamentālās problēmas ar to netiks atrisinātas. Fiskālā savienība nekad neīstenosies. Vācijas un citu valstu vēlētāji pieprasīs saglabāt fiskālo neatkarību, kas ir galvenais demokrātiskas suverenitātes atribūts. Jautājums tikai, cik laika šis process paņems, kādi būs iesaistīto pušu zaudējumi un cik augsti būs robežstabi pēc tā.
Latvijas Bankas vadošā kliķe, valsts augstākajām amatpersonām piebalsojot, Latvijas tautai sola stabilitāti un drošību krīzes periodā, sludinot ka "eiro esot uzticama valūta un eirozona nesabruks". Papildus nepamatotajiem apgalvojumiem par sagaidāmajiem eirozonas ieguvumiem, par ko esmu daudzkārt rakstījis un runājis iepriekš, šoreiz palūkosimies uz šo apgalvojumu, bez kura visi valdības un LB solījumi zaudētu jēgu. Nerunājot jau par to, cik nenopietni uz pēdējo gadu fona ir šādi apgalvojumi, aicinu palūkoties uz faktiem, kas ir pamatā eirozonas šodienas "stabilitātei".
Raksta pilna versija izlasāma šeit.
06.05.2013 11:49
Lēciens avarējošā vilcienā jeb eiro "stabilitāte" un "drošība"
Autors Vilnis Zakrevskis, www.makroekonomika.org
Eiropas Savienības valstis šobrīd tiek nostādītas izšķiršanās priekšā – saglabāt savu nacionālo valstiskumu vai saglabāt eiro. Kamēr tā saucamajām kodola valstīm šis ir jautājums par varu, perifērijas valstīm tas ir eksistenciāls jautājums.