Valsts iedzīvotājiem atteikties no kaitīgiem ieradumiem līdz šim mēģinājusi "palīdzēt", galvenokārt nosakot aizliegumus un palielinot cenas.
Šomēnes veselības ministre aicinājusi palielināt veselības mācības stundu skaitu skolās un nodrošināt tai obligāta priekšmeta statusu. Grūti iedomāties kādu, kas iebilstu pret šādu iniciatīvu. Gluži pretēji – tieši ar to jau sen vajadzēja sākt. Taču jāsaprot, ka jēga ierosinājumam būs tikai tad, ja – ilgākā perspektīvā – tā neizrādīsies īslaicīga kampaņa, ko pārtrauks nākamais jaunpienācējs izglītības ministrs. Un, pat ja notikumi ritēs vislabvēlīgākajā gaitā, rezultāti nav gaidāmi rīt ap brokastlaiku.
Citu iespēju, kā auglīgi propagandēt veselīgu dzīvesveidu, valstij nav. Ir saprotams, ja, piemēram, daļa pašreizējo trīsdesmitgadnieku, kas pirmo cigareti iepazina deviņdesmitajos, pret vēlāk noteiktajiem smēķēšanas ierobežojumiem protestē, retāk apmeklējot vietas, kur smēķēt nav atļauts, un tabakas cenu pamatīgo palielināšanu ignorē, iegādājoties kontrabandas preci. Ir saprotams arī tas, ka bērni un skolotāji, kuru ģimenēs lieto vairāk sāls nekā skolas ēdnīcā, garšvielu turpinās ņemt līdzi no mājām.
Pirmās veselīgās brokastis vairums latviešu baudīs tad, kad ilglaicīgs, mērķtiecīgs izglītības darbs un sabiedriskā doma būs izaudzinājusi paaudzi, kas dzīvē būs iestrādājusi atziņu par kaitīgu ieradumu saistību ar darbspēju mazināšanos. Citādi veselīga dzīvesveida propaganda neizkļūs ārpus anekdošu žanra...
Liekā svara mocīts vīrs apsver iespēju ledusskapja durvis aprīkot ar ierīci, kas automātiski nosūta ziņojumu sociālajam portālam, un to savienot ar paklājiņā durvju priekšā iestrādātiem svariem. Jo kam gan patiktu lasīt par sevi internetā – viņa svars pārsniedz 100 kilogramus, bet divos naktī viņš mielojas ar kūkām...
Reizēm iedomājos, ka derētu pārvarēt sevi – celties agrāk un dienu sākt ar rīta rosmi, bet... Izrādās, es tomēr esmu stiprāks – tā skan kāds atmiņā uzpeldējis joks.