Brauciens ar auto pa Rīgas–Ērgļu šoseju saspringtā darbdienas rītā iebelza kā ar āmuru pa pieri – ledainām švīkām cauraustais ceļš, nokaisīts ar koši oranžām smiltīm, un pretstatam spoža baltuma piesniguši ceļmalas koki. Skaistums. Ainava labāk nekā enerģijas dzēriena šļuka atdzīvināja stresa pielieto asinsriti. Liels maiss, liels mētelis, bieza cepure un sarkana roka, ar kuru sasveicinājies aukstums. Stopētāja.
Stāsts šķiet jau dzirdēts, bet droši vien tāpēc ne mazāk aktuāls sievietei, kura spiesta mērot kājām vairākus kilometrus līdz savām mājām. Autobusi kursējot gaužām reti un pie mājām nemaz nepievedot. Toties darbs, par laimi, esot. Vienkāršs, taču stabils – vietējā aprūpes centrā. Sieviete stāsta, ka pašvaldība nesen piešķīrusi dzīvokli vietā, kas nošķirta no civilizācijas.
«Nav ja grūti, pastaigas pēc,» sieviete lielajā mētelī piemetina ar mazliet fatālu pieskaņu balsī, ar savu maisu pēc brauciena aizšūpojoties tālāk pa piesnigušu un apledojušu lauku ceļu. Uz savu Diršu ciemu. Uz kuru neved autobusi, kur nav darba un veikalu. Taču labi, ka ir kājas un silts mētelis.
12.02.2012 11:51
Katram savs Diršu ciems
Autors Raivis Bahšteins, «Rīgas Apriņķa Avīze»Rēzeknes novada Diršu ciemā dzīvojošie negribot mitināties vietā ar šādu nosaukumu. Skanot kā skabarga.