Igaunijas galvaspilsētā Tallinā sabiedriskais transports visiem ir par brīvu. Mērija to varot atļauties, jo vairs neremontējot ielas. Tā arī izskatās – ceļi ir vienkārši briesmīgi – jūties gluži kā mājās. Arī viņu laikrakstu slejas pilnas ar šo problēmu. Atkal nekā oriģināla.
Savukārt tramvaji un trolejbusi tik sagrabējuši, ka drošāk šķiet doties kājām, un tad labāk pavizināties ar mūsu glaunajiem zemās grīdas tramvajiem Rīgā, kas turklāt tā jau puspilsētai ir par brīvu vai puscenu. Ietves noklātas ar ledus kārtu, sētnieki to netīra, bet virsū kaisa kādu maisījumu, kas gan paklupšanas iespēju diži nemazina. Esot, iespējams, viena no Ziemeļvalstu ceļu uzturēšanas tehnoloģijām ziemas sezonā. Rīgā Nils Ušakovs par to sen jau būtu atlaidis bariņu atbildīgo personu. Bet tur visi, klupdami krizdami, lavierē pa ledus kārtas nenoklātajām bruģa daļām gluži kā pa šaha lauciņu vai klasītes lēkājot.
Jau izsenis zināms, ka igauņi sevi vairāk asociē ar skandināvu atzaru – zviedriem, norvēģiem un somiem, taču tas nepalīdz izvairīties no tām pašām necilajām baltu problēmām kā naudas pelnīšana ārzemēs, straujš demogrāfijas kritums, tukšie lauku reģioni, savas identitātes pazaudēšana. Pie mums treknākajā peļņā visi dodas uz Rīgu, igauņi galvaspilsētu nomainījuši pret Somijas Helsinkiem, uz kurieni katru nedēļu strādāt dodas tūkstošiem viņu tautiešu. Daļa lēnām iekārtojusies tur uz dzīvi. Igaunija zaudē savus cilvēkus, tiesa, turpat, divarpus stundu brauciena attālumā, nav gluži Īrija.
Bet viņiem ir eiro! Taču tā ieviešana problēmas nav atrisinājusi, kā daudzi mēdza uzskatīt, paļaujoties uz to kā uz sava veida izkļūšanu no kaut kādas krīzes. To pat atzinusi Igaunijas Ekonomisko pētījumu institūta direktore Marje Josinga. Noteicošais tik un tā paliek cilvēks ar savu galvu uz pleciem.
Tas, ko sauc par ceļu, beidzas Latvijā. Aizbrauksiet uz Lietuvu, Igauniju, redzēsiet. Algas lielākas, cenas mazākas, vienvārdsakot, zāle zaļāka un tā tālāk – kaut kur dzirdēts, vai ne? Pārbaudot, vai tas atbilst realitātei, bieži vien nākas vilties.