Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas kārtība, pārtikušajiem stutējot vājākos un klibos, daļai Latvijas ir kā svētība, bet citi to uztver kā ikgadēju soda kvīti. Daži novadi Pierīgā kopējā zupas katlā neiemet neko vai arī saņem dotāciju paši. Šādā situācijā ir vairums pašvaldību Latvijā.
Četri Pierīgas novadi ir pelēkajā zonā – nedod citiem un arī paši nesaņem. Šai kompānijai pievienojusies arī Sigulda. Vai tas nozīmē, ka dāsnajai
Pierīgai apsīkst piens? Vēl gadu iepriekš siguldieši no sava budžeta dalījās ar vairāk nekā 115 000 latu. Pierīgas novadi maksā nodevu par savu pārticību. Ar likumu noteiktā prasība dalīties ar vājāko gadiem kaitina tieši visbagātākos.
Pierīgā gan valda uzskats, ka bagāti novadi ir vien uz lauku kaimiņu fona. Kuram gan gribētos, lai naudas makā būtu neaizlāpāms caurums, pa kuru aizplūst kaudzēm naudas – pat vairāk nekā miljons latu, kā tiek pieprasīts no Garkalnes, Mārupes un Ķekavas novadiem. Tajā pašā laikā tikai nedaudz vairāk nekā 15 % pašvaldību ir donori. Tikmēr valsts atbalsts nabagajām pašvaldībām iemaksu veidā izlīdzināšanas fondā ir tikai daži procenti no bagāto radu ziedojumiem.
Mēri nerimst gausties par to, ka ar vienu roku atdod nabagiem, bet ar otru meklē aizņemšanās iespējas, lai siltinātu skolas un asfaltētu ceļus. Droši vien līdzīgas izjūtas kā Pierīgas novadu vadītājiem ir Francijas zemniekiem, kuri neparko nevēlas piekrist tam, ka varētu tikt samazināts atbalsts no Eiropas Savienības kopējā katla un būtu jādalās ar Eiropas lauķiem no Latvijas. Tikmēr Baltijas zemnieki aizkur birokrātu sārtus no Igaunijas līdz Lietuvai.
Senāk no laukiem uz pilsētu radi brauca ar pilnām somām piena pudeļu, diļļu buntīšu, lauku gaisu baudījušas cūkas gaļas un paķēra līdzi arī kādu kartupeļu maišeli.