Šogad jau notiek darbs komandā ar nosaukumu "veiksmes stāsti". Bet ir viens liels "bet". Tas ir stāsts par varēšanu un nevarēšanu. Lai vai kā kādai no pusēm negribētos atzīt – nu ir cilvēki ar saviem veiksmes stāstiem tepat, starp mums. Un visi nevar būt neveiksminieki, tāpat kā visi veiksminieki.
Galu galā veiksme ir apstāklis, parasti apstākļu kopums. Mēs tos nevaram izvēlēties, bet ietekmēt gan. Tādēļ patiesi jāpriecājas par tiem, kas prot tos ganīt un ir radījuši savu veiksmīgo stāstu, savukārt tiem, kas īd, ka kādam tas bija jāsaraksta viņu vietā, bet pašam atliktu vien izvēlēties scenāriju, piedodiet – valsts aparāts nav radīts tam.
Jaunākās latviešu filmas "Sapņu komanda 1935" (lasi – patriotiskā veiksmes stāsta) radītāji to kodolīgi izteikuši galvenā varoņa – Latvijas valstsvienības trenera Valdemāra Baumaņa – personā: mēs katrs pats ar savu attieksmi veidojam vidi (valsti), un valdība nav vainīga par slideno un nenokaisīto ietvi vai kāds tur, augšā, par slapjdraņķi. Tā ir normāla Latvijas ziema.
Saņēmu ziņu no Birmingemas. Viņiem ir sniegs 20 centimetru biezumā, un ir tāpat kā mums – vieni priecājas kā bērni, ka beidzot pelēcīgo Anglijas ikdienu nomainījis baltais plīvurs, kamēr otri šķendējas, ka nevar normāli pabraukt, izmisumā iepērk krājumus pusgadam vai beidzot spiesti pavingrot svaigā gaisā ar sniega lāpstu. Vairumam alūksniešu ar saviem 70 centimetriem baltās masas noteikti arī būtu (bija) kaut kas sakāms. Taču ne visi prot priecāties, un ne visiem to vajag darīt.
Pērn pēc trauksmainās gadu mijas galvenā varone likās konsolidācija. Tā bija visur un tika piesaukta, kur vien varēja, likās, esam ieguvuši jaunu eposu.