Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Es, Inta Biezā, pievienojos tiem cilvēkiem, kuri pieprasa nekavējoši atdot astoņus gadus veco Alīnu Pilsētnieci viņas vecākiem un māsiņai.

Sekoju informācijai par Alīnu jau sen. Tas ir tipveida gadījums. Manī dziļu sašutumu izraisa šie "bērnu likteņu lēmēji". Daļa no viņiem ir aukstasinīgi, augsta līmeņa korumpēti nelieši, daļa lētticīgi neprofesionāli nelgas, kuri pagodināti un laimīgi pat par atmesto "kaulu". (Pa vidu jau ir arī kāds retais – godīgais.) Vairāk nekā 13 gadus nostrādāju bērnu tiesību aizsardzības jomā, pietiekami daudz dažādu gadījumu, iestāžu organizētu nelietību pārdzīvoju (bāriņtiesa, sociālais dienests, policija, bērnu nami u. c.), lai tā drīkstētu teikt.

Starpinstitucionālā sapulcē var nolemt vienu, bet pēc stundas izdarīt tieši pretējo. Ne viens vien bērns grūtā brīdī tika atņemts vecākiem un pazuda pasaules plašumos ar nomainītu vārdu un uzvārdu, pazaudētu Dieva doto identitāti. Gluži vai traks vari palikt, kad nevari cilvēkiem palīdzēt, nevari to nelietības sistēmu pušu dabūt. Tieši kā tagad – neviens jau tiem vecākiem nepalīdz pārvarēt īslaicīgi ilglaicīgās sociālās grūtības, tikai zākājas.

Kāpēc gan palīdzēt, ja radies tāds "izdevīgs" kumosiņš? Labāk nošķirt un nelaist klāt. Un tad – prom. Vienīgā iespēja ir celt skaļu, ļoti skaļu troksni caur masu saziņas līdzekļiem. Bet to izdarīt ir grūti, jo žurnālisti lielākoties baidās vai arī viņu uzrakstītais neiziet mūsdienu cenzūrai cauri, vai arī iesaistīti kopējā ķēdē.

Lai man neviens nesaka, ka pie varas esošajiem rūp Latvijas bērni.

Cilvēki jau netiek informēti par lietām, kuras "varenie" negrib, ka tauta uzzina. Izmantojot gadījumu, pastāstīšu. Jau vairākus gadus vairāk nekā simt Latvijas bērnu pāris uzraugu pavadīti jau decembra vidū (kad skolas mācību pusgads vēl nav beidzies) ar Labklājības ministrijas un tās pakļautībā esošo iestāžu "gādību" tiek aizvesti uz citām valstīm – potenciālajiem ārzemju adoptētājiem "noskatīšanai", atvērt bērniem "jaunus horizontus". Vedot arī vasarās. Agrāk tā "Laimes zeme" bija Francija, tad modē nāca Itālija, bet tagad baigos apmēros tā ir ASV. Šogad uz to pasaules "citadeli", kura pat nav pievienojusies ANO Konvencijai par bērna tiesībām, vairākos "piegājienos" tika aizvesti 160 Latvijas bērni (gan pusaudži, gan mazuļi).

Aizbraucu uz Rīgas lidostu dienā, kad pulksten 12.55 vienu "porciju" no Čikāgas caur Frankfurti veda atpakaļ (aiz Čikāgas bērni bijuši sadalīti vēl dziļāk valsts vidienē). Tie bija ap četrdesmit (īsti saskaitīt nevarēju) pārguruši bērni, kurus uz laiku nodeva atpakaļ Latvijas audžumammām vai veda uz viņu bērnu namiem. Varu droši apgalvot: acis priekā bērniem nestaroja. Cits gaidot stāvēja, cits sēdēja uz grīdas, kāds mazs puisītis (3–4 gadiņi) aizmiga turpat uz sola.

Sēdēju un ar nožēlu šo ainu vēroju. Apmēram pēc stundas caur Amsterdamu atlidoja nākamā "porcija", bet vēl pēc laiciņa kāda trešā grupa. Pati pirmā bija ielidojusi jau pussešos no rīta. Kādēļ šiem likteņa pabērniem tā jāklīst pa pasauli? Daudzi no viņiem jau gadiem normāli dzīvo audžuģimenēs. Un neviens man neiestāstīs, ka bērns nevar uzaugt arī bērnu namā, ja lietas skārto normāli. Nožēlojami!

Izmisīga cīņa par bērnu – vai vecāki atgūs savu meitu?