Tagad, 2012. gada sākumā, to bieži gribas atcerēties, klausoties teju apokaliptisku priekšnojautu caurstrāvotas runas par Eiropas jauno «sensāciju» – janvārī spēkā stājušos Ungārijas konstitūciju, kurā vieni saskata nacionāli konservatīvi kristīgu vērtību balstu, citi – autoritārisma draudus Eiropas Savienības dalībvalstī.
«Apokalipses praviešu» netrūkst abās pusēs.
Vieni sūdzas par ES maniakālo unifikācijas tieksmi – tā gluži vai draudot ungāriem aizliegt viņu valsts pamatlikuma ievadā, kurā pausta uzticība Dievam un tēvzemei, godāt arī sava valstiskuma tēva karaļa Stefana kroni, jo citas Eiropas Savienībā ietilpstošas republikas taču šādi neslavina monarha varas simbolus.
Otri zīmē nenovēršama autoritārisma vīziju: valsts bankas vadība, tiesneši nu ir tikai marionetes, pašlaik pie varas esošā «Fidesz» paliks vienīgā – valdošā – partija mūžu mūžos, lūk, no kapa ar vienu kāju jau izkāpis pirmskara vadonis Miklošs Horti.
Un – kā vienu, tā otru vidū, protams, gana tādu, kas otru nedzird. Jo tā ir vienkāršāk un ērtāk.
Kāpēc par tik tāliem notikumiem būtu jāinteresējas Pierīgas laikrakstam vai portālam? Gluži praktisku iemeslu dēļ. Mēs – tāpat kā viņi – ejam uz vēlēšanām, mūs – tāpat kā viņus – sargā tiesu sistēma, mēs visi baudām savas valsts pamatlikumā garantētās tiesības un uzņemamies pienākumus. Aktuālie notikumi ir iespēja salīdzināt, izvērtēt un, ja esam gana gudri, mācīties ne tikai no saviem klupieniem.
Tāpēc «Rīgas Apriņķa avīze» un portāls «Apriņķis.lv» ļaus lasītājiem iepazīties ar būtiskāko strīdu ābolu pirmavotiem, to bezkaislīgām interpretācijām un katram pašam izspriest, cik trača pamatā patiesības, cik – neiedziļinoties pārdrukātu preses relīžu.
Informācijas pārbagātības laikā aktuāls ir padomju gados folklorizējies spārnotais teiciens: lasījis neesmu, bet viedoklis ir.