Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šonedēļ man bija iespēja atgriezties savā skolā – Ulbrokas vidusskolā. Stāvēju skolēnu priekšā, stāstīju, cik svarīgi ir ticēt saviem sapņiem, un atbildēju uz jautājumiem. “Cik jūs saņemat?” prasīja mazs puika. Skola šo gadu laikā ir mainījusies – viss šķiet kļuvis citāds. Tikai satraukums tāds pats kā pirms svarīga eksāmena. Prieks par skolotājām, kuras, šķiet, nav mainījušās it nemaz. Smaida tāpat kā senāk, spēj uzklausīt, sasmīdināt, turklāt izskatās lieliski. Skolēni kļuvuši priecīgi un droši, visi tver pēc mikrofona, un tikai retais sēž, ierāvis galvu plecos. Atceros, kā, ietaupot naudu uz autobusa rēķina, skolas laikā braucu uz mājām Salaspilī ar auto stopiem, līdz sakrāju savam pirmajam mūzikas atskaņotājam. Atceros ķīmijas skolotāju, kura bija ar mieru ielikt sekmīgu atzīmi tikai pēc tam, kad nosolījos viņai kādudien uzdāvināt auto. Daudz laika pavadīju latviešu valodas un literatūras skolotājas Antas Trukšānes kabinetā, jo ik gadu palīdzēju veidot skolas literāro almanahu “10 par rakstīšanu”, dažkārt skolā uzkavējoties līdz vēlam vakaram. Galu galā autobusu saraksts mani neinteresēja, jo braucu taču ar stopiem. Atmiņa ir lieliska dāvana. Tā rada emocijas. Šodien redzi sev blakus cilvēku. Varbūt pēc kāda laika atskatīsies un ieraudzīsi, ka tas nebija vienkārši cilvēks, bet gan cilvēks, kurš izmainīja tavu dzīves ceļu. Tā vienkārši.