Lai lieta būtu droša, dokuments tika ielikts ierakstītā vēstulē. Tā sākās mana "Iliāda un Odiseja" ar mūsu pastu.
Protams, pastnieks kā senos laikos vēstuli neatnesa – tik vien bija, ka atradu pastkastītē uzaicinājumu ierasties uz savu pasta nodaļu. Lai gan torīt, kad uzaicinājums tika piegādāts, mājās bijām visa ģimene, suni ieskaitot. Nu labi, neko darīt – es nodomāju, aizpildīju formulāru, kurā nezin kāpēc tika prasīts mans personas kods – cik tas ir likumīgi un īpaši jau iestādē, kur iespējams noformēt dažādus kredītus un aizdevumus, te pat nedebatēsim – un devos uz pastu.
Tas, ar ko saskāros, latviešu pasakās parasti tiek apzīmēts ar frāzi – te nu bija! Pierīgas pilsētiņā, kurā dzīvoju, skaistā pasta ēka ir celta Ulmaņlaikos, bet pēdējo reizi nopietnāk remontēta apmēram tad, kad pie varas bija Brežņevs. Ar pūlēm pavēru durvis – zāle pilna ar sirmām mammītēm, kas atnākušas pēc pensijas, nopirkt Ziemassvētku aploksnes, aizsūtīt tuviniekiem kādu dāvaniņu. Gaisa nav, jo kāda gan Ulmaņlaikos ventilācija, kundzītes uztraukušās, burzmā saspiestas kā šprotes konservu kārbā. Skaidrs, ka apkalpošana velkas lēni, rinda pamatīga. Pastāvēju brīdi un sapratu – vai nu pasts, vai darbs.
Šī situācija atkārtojās vairākas dienas. Pienāca jauna nedēļa, un ne īpaši svarīgo dokumentu joprojām saņēmis nebiju. Tad nolēmu – būšu kā klints, stāvēšu garajā rindā. Izstāvēju. Man priekšā esošajam sirmajam kungam ar to gan klājās pašvaki. Gadi, ziniet! Par laimi, viņš atrada vienīgo ķeblīti, uz kā piesēst. Stāvot uzzināju daudz ko. Piemēram, to, ka pastmarkas ar Ziemassvētku rotājumu izpirktas jau no rīta. Ka dokumenti ir jāaizpilda pareizi, ka... Gluži jau tā pusotra stunda zemē nomesta nebija. Vilku ārā mobilo telefonu un caur internetu nokārtoju virkni mazāk svarīgu darīšanu – saskaņoju tikšanās laikus, saplānoju nedēļas darbus, intervijas, uzrakstīju un nosūtīju vairākas vēstules utt. Visbeidzot pienāca mana rinda. Saņēmu aploksni, parakstījos, atnācu mājās, iemetu to atvilktnē, un lieta darīta. Visa šī epopeja man prasīja vairāk laika nekā tad, ja pats būtu aizbraucis uz Rīgu, aizgājis uz šo iestādi, paņēmis dokumentu un atbraucis atpakaļ uz savu Pierīgas mazpilsētu.
Varbūt esmu dīvainis, kas, darbojoties kultūrā, neko nesaprot no dzīves, tomēr pastā pieredzētais mani rosināja uz ļoti kritiskām pārdomām. Un, proti, kam ir izdevīgi pazemot Latvijas pastu un tā klientus? Kāpēc laikmetā, kad apkārt spindz neskaitāmi kurjerpasti, kuri par nelielu samaksu (peļņa taču) piegādās jebko, kas klientam vajadzīgs jebkurā Latvijas vietā, mūsu valsts iestāde, kas pati par sevi ir vēsturiska kultūras vērtība, tiek nostādīta tik dīvainā situācijā?
Apzināti neminu konkrēto pasta nodaļu, jo darbinieces bija laipnas un varonīgi cīnījās ar apstākļiem, saprotu arī, ka laiks pirms Ziemassvētkiem ir karsts. Bet kā var tā būt, ka pārdošanā nav pastmarku ar Ziemassvētku simboliku? Kā var tā būt, ka klientu apkalpošanas zālē nav ventilācijas? Kā var tā būt, ka nav soliņu, kur apsēsties sirmiem cilvēkiem, kam jau sen ir pāri septiņdesmit, nerunāsim par tualetes neesamību. Un kā var būt situācija, ka man individuāli ir vienkāršāk atgādāt vēstuli pašam sev, nevis uzticēt to pastam? Es esmu par Latvijas pastu, bet tomēr, ja tas darbojas 19. gadsimta beigu līmenī... Varbūt jāraksta vēstulīte, kas sāktos ar vārdiem – "Mīļo Ziemassvētku vecīti, lūdzu, sakārto Latvijas pastu!". Bet šis laikam nav tas gadījums.