Dārzā rindojās leknas ābeles. Informācija par tā laika dzīvi ir skopa, pazudusi zem buldozera lāpstas un sapuvusi atkritumu urnā nonākušos fotogrāfiju albumos.
Māju vietā tagad slejas Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta ēku kompleksa balto silikāta ķieģeļu mūri. Senči izklīda pasaules kartes platā sprīdī no Sibīrijas līdz Vācijai. Salaspiliešu skaudro likteni intervijā atklāj Daugavas muzeja vadītāja Daina Lasmane.
Daudzi zaudējuši mājas vēsturiskā lēmuma dēļ – jāceļ Rīgas HES. D. Lasmane nožēlo, ka nav fiksējusi un izdevusi grāmatā sarunas, kas raisījušās viesošanās reizēs veco dolēniešu mājās pirms appludināšanas. No mājām viņi atvadījās uz visiem laikiem. Daudziem tas bija neizturami sāpīgi. Par vecajiem laikiem ūdenskrātuves dambja malā Salaspils pusē ik gadu vasaras beigās HES dambja ikgadējo remontdarbu laikā liecina no dzelmes uznirstošās pilsdrupas – rēgaini aļģēm apauguši vēstures akmeņi.
Vēl skaudrāks atgādinājums, kas acu priekšā ir nemitīgi, – vēsturiskās Sv. Jura baznīcas altāra daļas nožēlojamie pārpalikumi pēc baznīcas izpostīšanas. Laiks paņēmis savus meslus. Arheoloģiski bagātais novads prasījis daudz upuru un nemitīgi mainījies. Padomju gados uzcelta gluži cita Salaspils. Treknie gadi to mainījuši vēl vairāk. Slapjās pļavās sabūvēti krāsaini haotiskas arhitektūras nami. Tikpat raibi kā nacionālais sastāvs mūsu pilsētā.
Šajā, 4. decembra, "Rīgas Apriņķa Avīzes" numurā pastiprināti vētījam Salaspils novadu. Vecajā pamatīgajā dzimtas mājā, kuru nojauca padomju vara, vasarās mani vecvecvecāki Ulmaņlaikos izdevuši istabiņas un uzņēmuši Rīgas zaļumniekus.